Saskaņā ar šā gada valsts budžeta grozījumiem no 1. septembra varēja tikt pilnībā pārtraukts finansējums treneru darba samaksai 69 pašvaldību sporta skolās 2,39 miljonu latu apmērā, bet valsts 2010. gada budžetā nauda šim mērķim netika paredzēta vispār.

Izglītības un zinātnes ministrija gan atradusi daļēju finansējumu – nepilnus 500 000 latus – sporta skolu treneru atlīdzībai par laiku no 1. septembra tikai līdz šā gada beigām, tomēr – vai ar šādu finansējumu būs iespējams nodrošināt sporta skolu pilnvērtīgu darbu? To jautājām Liepājas sporta skolu direktoriem.

Naums Vorobeičiks (Kompleksā sporta skola):

– Krīzes laikā valstij būtu nevis jāatņem nauda bērnu un jauniešu sportam, bet tieši pretēji – grūtību laikā būtu jādomā par bērniem labvēlīgas vides radīšanu un jārūpējas par to, lai sporta skolu audzēkņi nepapildinātu noziedznieku un narkomānu rindas. Ievērojamā līdzekļu samazināšana var nozīmēt visas jaunatnes sporta sistēmas krahu, tomēr cīnoties var atrast arī risinājumu. Uzskatu, ka sporta skolām jādod iespēja pašām veikt saimniecisko darbību. Ir jāprot ne tikai lūgt finansējumu no valsts un pašvaldībām, bet jāprot arī pašiem pelnīt. Protams, ka ar šādu finansējumu visas sporta skolas var neizdzīvot, bet no otras puses – grūtības bija arī deviņdesmito gadu sākumā, taču jaunatnes sports izķepurojās.

Genādijs Makarovs (Vingrošanas sporta skola):

– Stāvoklis jau pašlaik ir ļoti smags. Visnegatīvākais šajā finansējuma samazināšanas sakarībā ir tas, ka tiks lauzta jaunatnes sporta sistēma – labākais, kas mums palicis vēl no padomju laikiem. Ja nebūs spēcīgas bērnu un jauniešu sporta sistēmas, tad nebūs rezervju nacionālajām izlasēm, nebūs mums olimpiešu. Diemžēl valsts cenšas taupīt uz augstas kvalifikācijas speciālistu – sporta pedagogu – rēķina, bet šāda taupīšana var sāpīgi atsaukties uz sociālo un kriminogēno situāciju valstī.

Artūrs Košeļevs (Sporta spēļu skola):

– Ja sporta skolu pedagogu algu samazinājumu rēķina salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, tad griezums ir aptuveni 80 procentu. Un par kādu jaunatnes sporta sistēmas saglabāšanu mēs vispār varam runāt? Apdraudēta ir jaunatnes čempionātu rīkošana, un apdraudēta ir Latvijas sporta nākotne. Turklāt nebūt ne tāla nākotne, jo jau pašlaik daudzi talantīgi sportisti varētu pieņemt citu valstu pilsonību. Uzskatu, ka lielā sporta pamatā esošās sporta skolas ar šādu finansējumu mirs.

Imants Andersons (Tenisa sporta skola):

– Pagaidām esam neziņā par savu nākotni. Būtu naivi cerēt, ka skolai trūkstošo finansējumu mēs varētu iegūt no audzēkņu maksājumiem. Ja valsts attieksmi iespējams mainīt, tad tikai ar radikāliem paņēmieniem, piemēram, ar streikiem. Ja savulaik pedagogi baidījās, ka streikojot viņi zaudē daļu algas, tad pie pašreizējā finansējuma par santīmu zaudēšanu var arī nesatraukties. Uztrauc necieņa pret pedagogiem, kas pēc izmaiņām atalgojuma sistēmā varētu saņemt tikai par pārdesmit latiem vairāk nekā, piemēram, apkopēji.

Andris Valdmanis (Sporta skola “Daugava”):

– Manuprāt, līdz ar tik ievērojamu finansējuma samazināšanu neizbēgama ir sporta skolu apvienošana, un, visticamāk, daudzi treneri zaudēs darbu. Droši vien būs jārada maksas grupas, bet vai vecāki būs spējīgi samaksāt par viņu bērnu sportošanu? Visticamāk, valsts sporta dzīvē ir gaidāms ievērojams kritums. Mēs jau Liepājā redzam, ka bez normāliem treniņapstākļiem vieglatlētika gandrīz iznīka, un, lai atkal paceltos, būs vajadzīgi kādi 10 gadi. Latvijas mērogā būs līdzīgi – kad pēc krīzes valsts atkal sāks atsperties, tad būs nepieciešami vismaz desmit gadi, lai sasniegtu iepriekšējos rezultātus.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”