Pirms neilga laika redakcija aicināja uz sarunu vairākus Liepājas sporta dzīves pārstāvjus, lai diskutētu par augsta līmeņa sportistu sagatavošanu mūsu pilsētā. Sarunai parādījās arī vairāki atzari, no kuriem viens – bērnu stāja un bērnu vispārējā fiziskā attīstība – izrādās ir ļoti nopietna problēma, uzskata Liepājas sporta darbinieki.

Stāstot par atsevišķu sporta veidu attīstību Liepājā, domes Sporta pārvaldes vadītājs Artis Lagzdiņš norādīja: “Uz džudo grupām bērni stāv rindā. Tas ir vienīgais sporta veids, kurā notiek skrupuloza atlase. Pretendentiem ir jāparāda, ko viņi spēj izdarīt, un, ja treneri ar redzēto ir gandarīti, tad bērnus uzņem treniņos, bet, ja nē, tad – “Vecāki, lūdzu atvainojiet, bet nekas nesanāks”. Ja veidojas atlase, tad treneriem ir vieglāk strādāt, un viņiem nav viens gads jānodarbojas ar bērnu atveseļošanu vai rehabilitāciju, bet speciālisti ar bērniem var strādāt konkrētajā sporta veidā. Reizēm treneri saka, ka bērni pie viņiem atnāk šķībi, greizi un gads ir jāvelta koriģējošajai vingrošanai, lai bērns vispār pēc kaut kā izskatītos, bet tāds nav treneru uzdevums.” Šajā kontekstā nāk prātā Liepājas peldēšanas treneres Irinas Grodzickas nesen žurnālam “Liepājas Vēstules Sportam” paustais. Proti, ka diemžēl atrast veselu bērnu jau ir problēma. “Harmoniski attīstīts, smuks, ar taisnu muguru – tāds ir labi ja viens no kādiem divdesmit, bet, lai ko tu palūgtu, viņam nav spēka to izpildīt.”

Jautājot Liepājas divu lielāko sporta skolu vadītājiem – Arturam Košeļevam un Naumam Vorobeičikam, cik liela ir šī problēma, abi vienbalsīgi atbild, ka problēma ir nopietna. “Izskatot obligātās medicīniskās pārbaudes rezultātus, varam pateikt, ka pēdējos gados bērnu stājas problēmas aizvien vairāk palielinās un saasinās,” saka Sporta spēļu skolas direktors A. Košeļevs. Viņš arī norāda uz problēmas iespējamo sakni: “Deviņdesmitajos gados es septiņus gadus nostrādāju skolā. Lai kādi bija apstākļi, cik vājš finansējums, bet koriģējošā vingrošana skolās bija. Varbūt kādam liekas, ka tajās tikai atrakstīja stundas. Nē – bija skolas, kuras uz šo jautājumu raudzījās nopietni. Toreiz bērnu ar stājas problēmām bija daudz mazāk. Mums ir mācību iestāde ar profesionālu ievirzi, saņemam bērnu ar priekšzināšanām, ar iemaņām, un mums nebūtu jānodarbojas ar viņa veselības uzlabošanu. Daudzi to nedara, bet citi treneri ir spiesti to darīt, viņi cenšas, koriģē.”

Kolēģa sacītajam piekrīt Naums Vorobeičiks, norādot: “Cepuri nost tām skolām, kurās veseli bērni ir desmit procentu no kopējā audzēkņu skaita. Lielākajai daļai skolu runa ir par diviem, trim līdz pieciem procentiem bērnu, un pirmajos divos gados sporta skolās šos bērnus būtībā ārstē, nevis trenē.”

Plašāk lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 26. septembra numurā.

 #kvards-20120926-08#