Kal ratus ziemā, ragavas – vasarā, skan latviešu tautas sakāmvārds, kas attiecināms arī uz sportu. Lai spētu līdzvērtīgi konkurēt ar sāncenšiem, jebkuram nopietnam sportistam ir jādomā par treniņiem arī tajā laikā, kad sacensības nenotiek. Liepājas vieglatlētiem un galvenokārt futbolistiem sagatavošanās jaunajai sezonai norit sporta manēžā Piltenes ielā 7a.

Pretpadomju diversija

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pilsētā bija nobriedusi vajadzība pēc slēgtas vieglatlētikas manēžas, un tika iegādāts tā saucamais pūslis, kas vairākus gadus glabājās noliktavās, bet 1978.gadā tika nodots sporta biedrības “Daugava” pārvaldībā. Piepūšamā manēža “Laumas” rajonā aiz internātskolas tika uzslieta vēl pēc pāris gadiem – celšanu nedaudz aizkavēja pamatu liešana. Tomēr pirmās vieglatlētu ziemas mājas mūžs nebija ilgs.

1984.gada rudens vētrās tā tika nopostīta, un sporta biedrības “Daugava” Liepājas nodaļas kādreizējā vadītāja Astrīda Zitmane atceras, ka partijas vīri iesākumā pat dikti sarosījušies, jo domājuši, ka sporta celtnes graušanā vainojama diversija, kas tikusi īstenota sociālistiskās revolūcijas gadadienas laikā.

Pēc tam, kad dabas māte bija izrādījusi savu varenību, tika nolemts, ka piepūšamo manēžu neatjaunos, bet tās vietā uzslies pamatīgāku ēku. Jauno sporta būvi sāka celt 1985.gadā, bet atklāšana notika jau neatkarīgās Latvijas laikā – 1991.gada 27.decembrī. Salīdzinot ar pūsli, šis manēžas variants ir nedaudz garāks (84 pret iepriekšējiem 74 metriem) un augstāks (augstākajā vietā 11 pret 8 metriem), bet tikpat plats (18 metri).

Kā jau padomju laikiem ierasts, arī šajā gadījumā nedrīkstēja ignorēt valsts jeb komunistiskās partijas nostādnes. Tā kā 1980.gadā Padomju Savienībā norisinājās olimpiskās spēles, kuru vajadzībām tika iztērēti ievērojami līdzekļi, tad turpmākajos gados bija aizliegts ieguldīt naudu jaunu sporta būvju celtniecībā. Tomēr vienmēr atradās veidi, kā Maskavas norādījumus apiet. Lauksaimnieki savulaik kukurūzu stādīja tikai lauku malās, bet tīrumus apsēja ar āboliņu. Savukārt sportisti jaunu ēku celtniecību nodēvēja par kapitālo remontu.

No “Daugavas” līdz “Liepājas metalurgam”

Lielāko daļu izmaksu (91,4 procentus) sedza sporta biedrība “Daugava”, līdz ar to manēža palika tās apsaimniekošanā arī pēc tam, kad “Daugavas” stadionu un sporta namu bija pārņēmusi pašvaldība. Tomēr līdz ar PSRS sabrukšanu bija pagājuši arī daugaviešu ziedu laiki. Uzturēt manēžu kļuva aizvien grūtāk – augstas bija apkures izmaksas, jumtam bija nepieciešams remonts, bet naudas trūkums neļāva pieņemt darbā papildu darbiniekus, lai varētu atbilstoši apsaimniekot ēku.

Deviņdesmito gadu otrajā pusē manēža nonāca Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta pārvaldes īpašumā, kas noslēdza līgumu par celtnes apsaimniekošanu ar sporta biedrības “Daugava” Liepājas padomi. Nebija jau tā, ka apsaimniekotāji jaunajos apstākļos necentās ko darīt lietas labā. Toreizējā SB “Daugavas” Liepājas nodaļas priekšniece Astrīda Zitmane atceras, ka telpas tika izīrētas dažādām izstādēm un sacensībām, tomēr īsti veiksmīgi šie mēģinājumi nav bijuši.

To var saprast, jo manēžas atrašanās vieta nav tā ērtākā, kas gan varbūt nebūtu tik liels šķērslis ļaužu interesei par to, jo transports ir pietiekami tuvu, tomēr infrastruktūra (ielu segums un apgaismojums) ap manēžu joprojām ir visai nožēlojamā stāvoklī.

Savukārt šī gadsimta sākumā vēlreiz notika īpašnieka maiņa – manēža tika nodota pilsētas īpašumā. Viegli gan šis process nenotika. Toreizējais Latvijas Sporta pārvaldes vadītājs Einārs Fogelis manēžas pārņemšanas sakarībā pārmeta Liepājas Pilsētas domei pilnīgu jautājuma neizprašanu: “Tā liekas, ka Rīgā vairāk vajag, lai Liepājā nodarbotos ar sportu, nekā pašā Liepājā.”

Skarbs un lielā mērā arī pamatots izteiciens, jo ievērojama daļa pilsētas īpašumā esošo sporta bāzu ir nodotas apsaimniekošanā citām personām, tomēr vienmēr ir izņēmumi. Gatavību sporta būvi ņemt savā paspārnē izteica Liepājas Tenisa sporta skolas direktors Imants Andersons, kurš bija uzsācis cīņu par apjumtajiem tenisa laukumiem, apņemoties to apsaimniekot labāk, nekā tas ticis darīts līdz šim.

Tomēr par manēžas apsaimniekotāju kļuva FHK “Liepājas metalurgs”, kam akūti trūka telpu jauno sportistu treniņiem. Metalurgi, kam jau bija pieredze gan sporta centru būvniecībā, gan atjaunošanā, saveda kārtībā jumtu (tiesa, pastāv viedoklis, ka lētāk būtu manēžai uzlikt jaunu pārsegumu, nevis atjaunot un uzturēt esošo, kurš savu mūžu jau ir nokalpojis), izremontēja iekštelpas. Lielas problēmas manēžā bija ar apkuri – pirkt to no citiem “Daugavai” izrādījās pārāk dārgi, bet vietējā apkure nevarēja apsildīt plašās telpas, tāpēc sportotājiem ziemā nācās krietni pasalt. Arī sporta laukums ir pielāgots futbolam – 150 metru garā vieglatlētikas apļa vidū ir uzlikts mākslīgais segums. FHK “Liepājas metalurgs” izpilddirektora vietnieks Ilgvars Šēns, salīdzinot manēžas saimniecību pirms un pēc tās nonākšanas metalurgu rokās, bija lakonisks: “Kā diena pret nakti.”

Mūsdienās dominē futbols

Manēža tika būvēta vieglatlētikas vajadzībām, tomēr tajā ir notikuši arī citi sportiski pasākumi. Savulaik te risinājušās dažādas tautas sporta sacensības. Te regulāri sacentās gan invalīdi, gan veterāni, notikušas militarizēto struktūru sacensības. Tagad, līdzīgi kā tas ir ar “Daugavas” sporta namu, tajā lielākoties saimnieko cita sporta veida pārstāvji – futbolisti. Ilgvars Šēns informēja, ka manēža metalurgiem bija un ir ļoti vajadzīga, tomēr arī tā nespēj pilnībā apmierināt viņu vajadzības, jo tiek īrētas vēl trīs Liepājas skolu sporta zāles. Bet arī tas esot par maz.

Rīta stundās te ierodas sportot blakus esošās Internātskolas audzēkņi, bet lielākoties manēžā darbojas gados jaunie spēlētāji, reizēm arī hokejisti, bet futbola virslīgas komanda, gatavojoties sezonai, to gandrīz neizmanto – iespējams, ir pārāk šauri.

Līdzīgi kā “Daugavas” stadionā arī manēžā kvalitatīvu treniņu iespējas ir mazinājušās vieglatlētiem, kuri šeit sporto no rudens līdz pavasarim. Viņiem nākas dalīt telpas ar futbolistiem.

Arī šajā gadījumā ne visi ir pilnīgi apmierināti ar to, ka “Liepājas metalurgs” paņēmis savā apsaimniekošanā kārtējo pilsētas sporta bāzi un lielāko uzmanību pievērš savā paspārnē esošajiem sporta veidiem, tomēr pat lielākie iebildēji atzīst, ka pilsēta kopumā kārtējo reizi ir ieguvēja, jo vēl vienai Liepājas sporta bāzei ir kārtīgs saimnieks.