Ovčiņņikovs: “Labprāt to dienu sāktu no jauna”
Džudists Konstantīns Ovčiņņikovs dienu pēc pirmās un vienīgās cīņas olimpiskajās spēlēs Londonā beidzot bija ar mieru padalīties pārdomās par pieredzēto.
“Ar dalību olimpiskajās spēlēs neesmu apmierināts. Pat neskatoties uz to, ka viņš bija viens no līderiem,” sacīja Ovčiņņikovs, kuram jau sacensību pirmajā kārtā bija darīšana ar vienu no šā brīža spēcīgākajiem džudistiem svara kategorijā līdz 81 kilogramam brazīlieti Leandru Guileiru. ”No manis neviens negaidīja neko tādu, ko es nevarētu izdarīt. Ja es darītu to, ko man iemācīja treneris un visi cilvēki, kuri bija apkārt, es varētu uzvarēt jebkuru. Cīņa parādīja, ka man vienkārši neizdevās realizēt savas spējas.”
Uzreiz pēc sacensībām akmeņus tiesnešu dārziņā meta Ovčiņņikova treneri Oļegs Baskins un Vsevolods Zeļonijs. Arī Konstantīns lika noprast, ka ne visiem soģu lēmumiem viņš piekrīt. ”Džudo pasaulē ir līderi, kuriem tiesneši ir nedaudz labvēlīgi. Viņi paši cenšas izvairīties no neērtām situācijām, jo arī viņus vērtē, un, ja sevi neparādīs no labās puses, viņi netiesās nākamajās olimpiskajās spēlēs. Vienu brīdinājumu dabūju, jo biju pelnījis. Par otru – nevaru spriest. Taču šie brīdinājumi visu izšķīra. Brazīlietis bija ļoti labs pretinieks, taču viņam nebija iespējas mani nomest uz lāpstiņām. Varbūt viņš vienkārši bija nedaudz gudrāks un viltīgāks.”
Lai arī izskatījās, ka mūsu džudists pamatlaika beigās bija krietni paguris, viņš pauda pārliecību, ka ”zelta periodam” spēks noteikti būtu pieticis. ”Izskatījos paguris, bet jutu, ka trīs minūtes vēl varu pacīnīties.” Tāda iespēja Konstantīnam dota netika, jo tiesneši piecu minūšu laikā divreiz saskatīja pasivitāti, kas pārauga viena punkta deficītā un izšķīra cīņas iznākumu. ”Ja būtu iespēja, es labprāt to dienu sāktu no jauna. Ko darītu citādāk? Nomestu pretinieku uz lāpstiņām…”
Sidnejas olimpiādes bronzas medaļnieks Vsevolods Zeļonijs pēc Ovčiņņikova zaudējuma izteicās, ka viņa potenciāls bijis cīnīties par vietu labāko pieciniekā. Pats sportists šādas varbūtības teorijas šķetināt nevēlējās. “Ja man būtu medaļa, labprāt kaut ko pateiktu, bet ko gan lai es tagad saku?” jautāja sacensību debitants.
Par nākotnes plāniem 28 gadus vecais džudists nebija runīgs. “Četri gadi ir liels cikls – grūti komentēt, kā būs. Ja man tagad būtu 21 gads, priekšā būtu vēl trīs olimpiādes, bet tagad – olimpiskās spēles man ir beigušās. Taču es noteikti nejūtu to, ka esmu viens no vecākajiem debitantiem Latvijas komandā (smaida). Ambīcijas? Redzēsim. Par nākotnes plāniem spriest ir grūti. Esmu Eiropas medaļnieks. Šogad Čeļabinskā ieņēmu trešo vietu. Tātad iekļuvu Latvijas olimpiskajā A sastāvā un no 1. janvāra man palīdzēs Latvijas Olimpiskā vienība. Tas nozīmē, ka būs platforma, lai augtu, lai kļūtu vēl stiprāks un cīnītos par medaļām.”
Uz jautājumu, vai pēc zaudējuma pirmajā cīņā emocijās nav apsvēris visu mest pie malas, Ovčiņņikovs sacīja: “Tas ir ļoti labs jautājums. Nevaru pateikt, vai man šajā sakarā ir pārdomas. Protams, četrus gadus tam visam gatavojies un… Kā jau teicu, ar rezultātu neesmu apmierināts. Taču, ja runājam par vecumu, es jūtos ļoti labi. Džudo labākais vecums ir tāds, kad labi jūties. Viss ir atkarīgs no cilvēka, nevis vecuma!”
