Nav pagājis ilgs laiks, kopš jūsmojām par Latvijas sportistu startiem Pekinas olimpiskajās spēlēs. Līksmojām par mūsu olimpiešu izcīnītajām godalgām, solījām celt jaunus BMX riteņbraukšanas kompleksus, kā arī piešķirt ievērojamas naudas prēmijas medaļniekiem un viņu treneriem. Nedaudz vēlāk turpat Ķīnas galvaspilsētā norisinājās paraolimpiskās spēles, kurās Latvija arī tika pie trim godalgām, tai skaitā arī pie zelta medaļas, taču izpalika valstsvīru solījumi par invalīdu sporta bāzu celtniecību, savukārt paraolimpiešu prēmēšanai atvēlētās summas bija ievērojami mazākas nekā olimpiešiem piešķirtie līdzekļi.

Salīdzinājumam – Mārim Štrombergam tika solīti 100000 latu, bet diska metējam Aigaram Apinim piecas reizes mazāk.

Visticamāk, ka šis jautājums paliktu bez plašākas uzmanības, ja vien tam klāt neķertos tiesībsargs Romāns Apsītis, kurš šajā sakarībā sāka pārbaudi par iespējamo diskrimināciju. Lai gan lēmumu viņš vēl nav pieņēmis, diskriminācija šajā gadījumā ir skaidri saskatāma, jo Labklājības ministrijas Invalīdu vienlīdzīgu iespēju politikas mērķis ir: “Panākt, ka cilvēku ar invaliditāti loma sabiedrības attīstībā tiek atzīta par līdzvērtīgu pārējo sabiedrības locekļu lomai, t.i. šīm personām ir vienādas tiesības un vienāda atbildība, nodrošināta vienāda pieeja resursiem un to izmantošanas iespējām.”

Un tas acīm redzami nesaskan ar nevienlīdzīgajām naudas balvām olimpiādes un paraolimpiādes medaļniekiem. Valsts, protams, nevar garantēt, ka olimpiešu un paraolimpiešu sasniegumi vienlīdzīgi tiks atspoguļoti presē (šajā sakarībā akmens metams arī mūsu lauciņā) vai ka abos gadījumos identiska būs sabiedrības interese. Toties valsts var garantēt vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīga kaluma medaļām dažādām sociālajām grupām, proti, cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un cilvēkiem bez īpašām vajadzībām. Valsts var piešķirt līdzekļus invalīdu sporta attīstībai, un katrā ziņā valsts nedrīkst tik uzskatāmi nodalīt sev tīkamos un populāros sportistus no mazāk tīkamajiem.

Jo galu galā, par ko tad mēs maksājam – par medaļu spožumu, kas ir vienāds abās sacensībās, vai par sportistu ieguldīto darbu panākumu sasniegšanā? Vai tiešām kāds uzskata, ka jaunam vīrietim spēka gados ir piecreiz grūtāk mīties uz velosipēda pa pauguriem, nekā cilvēkam ratiņkrēslā nokļūt Pekinā un grūst lodi vai mest disku?

Starp citu – invalīdu un viņu draugu apvienības “Apeirons” mājaslapā internetā labi vārdi ir veltīti Liepājai, kas, viņuprāt, ir pieejamākā pilsēta Latvijā. Runa ir par humānākajām ēkām, sabiedriskā transporta numuru zīmēm un citām būtiskām lietām. Iespējams, ka šādu statusu mūsu pilsētai būtu grūti izpelnīties, ja te aktīvi nedarbotos Neredzīgo biedrība, kur ir aktīvs sporta klubs “Ezerkrasts”, kura pārstāvji regulāri piedalās dažādās sacensībās, un, piemēram, augustā no mačiem Daugavpilī atgriezās ar 12 godalgām azotē.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”