Nedēļa sportā
Šogad skaļāk nekā citas reizes pirms olimpiskajām spēlēm planētas lielākais sporta notikums tiek saistīts ar politiku. Iemesls tam ir Ķīnas politika Tibetā, ar ko nav samierinājušies ne budisma citadeles pamatiedzīvotāji, ne šās reliģijas/filozofijas atbalstītāji visā pasaulē. Ja uz olimpiskajām spēlēm raugāmies tikai kā uz sporta pasākumu, tad daļēji var piekrist tam, ka nav jājauc sports ar politiku.

Taču kopumā malā stāvēšana un acu aizvēršana uz cilvēktiesību jautājumiem nav attaisnojama. Ja raugāmies olimpiādes vēsturē, tad piemēru, kad sports un politika iet roku rokā, ir vairāk nekā vajadzīgs. Svaigākie gadījumi ir 1980.gada olimpiādes boikotēšana (rietumvalstis protestēja pret PSRS invāziju Afganistānā) un sekojošā padomju bloka reakcija, ignorējot 1984.gada olimpiskās spēles Losandželosā.

Šos gadījumus var uzskatīt par divu pasaules lielvaru politisko cīņu, kādēļ cieta sportisti. Bet, piemēram, Anne Aplbauma no izdevuma “Washington Post” atgādina par Dienvidāfrikas Republikas izslēgšanu no starptautiskajām sacensībām, protestējot pret DĀR īstenoto aparteīda politiku.

Līdz ar to uzsaukumi nejaukt politiku ar sportu, saudzīgi sakot, neiztur nekādu kritiku – tas tika darīts un visticamāk tiks darīts arī turpmāk. Taču, tā vien šķiet, ka no sākotnējiem ideāliem, kas bija saistīti ar mieru visā pasaulē, planētas četrgades grandiozākās sacensības ar katru reizi aizvien vairāk pārvēršas par komercsacensībām. Kā gan var ignorēt pasaules lielvaru Ķīnu, kura pamazām pārvēršas teju par visas pasaules šuvēju, kurpnieku, virēju un izklaidētāju? Turklāt Ķīnā ne tikai top pasaules lielo korporāciju preces, bet šī valsts ir arī gards kumoss tiem preču un pakalpojumu pārdevējiem, kas meklē jaunus noieta tirgus, līdz ar to jaunu un milzīgu peļņu.

Savukārt Ķīna noteikti izmantos olimpiskās spēles, lai parādītu visai pasaulei savas rases varenību, savu tehnoloģisko attīstību, savu sportistu spēku un savu moderno domāšanu jeb piederību pasaules lielvarām.

Politika un sports roku rokā gāja arī 1936.gadā, kad olimpiskās spēles notika nacistiskajā Vācijā, kur ielās karogu ar kāškrustu bija vairāk nekā simbolikas ar pieciem olimpiskajiem apļiem, bet Hitlers alka apliecināt pasaules āriešu rases pārākumu. Tiek uzskatīts, ka tieši olimpiskās spēles lika pasaulei raudzīties uz nacionālsociālistu vadīto valsti kā normālu parādību. Ar ko šāda iecietība beidzās, cilvēce atceras joprojām…

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”