Kā airēšanas pirmsākumus Liepājā šī sporta veida treneris Omārs Sērmolis min 1860.gadu, kad uz Attekas salas tika dibināts cariskās Krievijas airēšanas klubs. 1922.gada pavasarī šajā pašā vietā tika dibināts jahtklubs, bet par nosacītu atskaites punktu jaunāko laiku airēšanas vēsturē, O.Sērmolis uzskata 1960.gadu. Pagājušā gadsimta beigās un šī gadsimta sākumā pilsētā norisinājās tāda kā cīņa par iespēju saimniekot salā. Galvenās iesaistītās puses bija SIA “Ūdenssporta klubs “Attekas sala””, kurā bija pulcējušies Liepājas airēšanas sporta veterāni un Jūrniecības koledža, kuras pārziņā sporta bāze tika nodota 1986.gadā, kad no tās atteicās sporta biedrība “Daugava”.

Uz brīdi veterāni gandrīz kļuva par salas apsaimniekotājiem, tomēr izrādījās, ka ar Liepājas domi slēgtais īres līgums uz pieciem gadiem nevar stāties spēkā, jo bāze ir nevis pašvaldības, bet gan Izglītības un zinātnes ministrijas īpašums. Savukārt apsaimniekotājs bija (un ir joprojām) tās pakļautībā esošā Jūrniecības koledža. Nu līdzās jūrniekiem savu vietiņu atraduši arī Kompleksās sporta skolas audzēkņi un vairāki šī sporta veida veterāni – kopā ap divdesmit kanoe un smaiļošanas pārstāvju.

Bija arī tumšie laiki

Savulaik airēšanas bāze atradās Attekas salas rietumu pusē, uz stūra tuvāk Vecliepājai un jūrai, tomēr tagad tur velti meklēt kādu ēku – par senajām dienām liecina tikai palikušie būvgruži. Nedaudz tālāk gan atrodas kādreizējā sporta zāle, tomēr tās stāvoklis ir tāds, ka neviens pat neapsver iespēju tajā trenēties – ēka ir pussabrukusi.

Juku laikos deviņdesmitajos gados, kad uz salas nebija ne īsta saimnieka, ne kārtības un notika pat slepkavība, bija doma atjaunot vecās telpas, tomēr to nožēlojamais stāvoklis atjaunošanai lika atmest ar roku.

Tagad Kompleksās sporta skolas airēšanas nodaļa izvietojusies vairākos eliņos, kuri tiek īrēti no Jūrniecības koledžas, pašu spēkiem ir iekārtota trenažieru zāle, kas šim specifiskajam sporta veidam ir ārkārtīgi nepieciešama, jo ar airēšanu vien nepietiek. Lai palielinātu treniņos iegūto efektu, pēc izbraukāšanās pa kanālu noteikts laiks tiek pavadīts, cilājot dzelžus.

Savākta arī salas teritorija, kas savulaik bijusi nosēta ar visdažādākajiem atkritumiem un stikla lauskām. Tie, kas redzējuši salu tās tumšajos laikos, kā savulaik rakstīja “Kurzemes Vārds”, atzīst, ka, lai arī pārmaiņas uz labo pusi nav bijušas ļoti krasas, tās tomēr ir visai labi pamanāmas. Katrā ziņā ir ieviesta kārtība un tīrība, bet darbi vēl nebūt nav beigušies, par teritorijas sakārtošanu tiek domāts visu laiku. Paši sportisti atzīst, ka tagad uz salas ir viss nepieciešamais pietiekami kvalitatīvam darbam.

“Zirgu sports”

“Airēšana nekad nekļūs par masu sporta veidu,” kategorisks ir treneris Omārs Sērmolis, kurš šo arodu savulaik pārņēma no sava tēva, Valda, kuru bez pārspīlējuma dēvē par vienu no Liepājas visu laiku izcilākajiem sportistiem un treneriem. Airēšana nav tik vienkārša, kā sākotnēji varētu šķist, tieši pretēji – tas ir ārkārtīgi grūts un specifisks sporta veids. Šo iemeslu dēļ daži sportisti to dēvē par “zirgu sportu”.

Aptuveni gads paiet līdz airētgribētājiem ļauj doties kanālā. Šo divpadsmit mēnešu laikā ir jāiemācās pareizi sēdēt laivā, pretējā gadījumā vairāk sanāks baudīt ūdens garšu, nevis airēt. Un, arī iekāpjot laivā, dzīve nekļūst vieglāka. Ņemot vērā sportistu ierobežotās iespējas kalt meistarību siltākās zemēs, airētāji kanālā ir manāmi pat tajos mēnešos, kad citu sporta veidu pārstāvji jau ir ievākušies telpās.

Sandis Drullis, kurš šajā sporta veidā darbojas jau 22 gadus, pastāstīja, ka nereti tikai ledus aizkavē nolaist laivu ūdenī un pairties, savukārt piemērotu laika apstākļu gadījumā viņš esot airējies arī 31.decembrī.

Tomēr ierastāka nodarbe ziemā ir sportošana telpās. Airētājiem iecienīta ir 8.vidusskolas sporta zāle un baseins – tiek gan peldēts, gan spēlētas sporta spēles, gan lieti sviedri, cilājot dzelžus, lai pavasarī pēc ledus iziešanas ar pilnu jaudu varētu atkal kāpt laivās.

Laikā, kad Liepājas kanālu klāj ledus, ir arī cita alternatīva – doties uz tuvākām (Baltkrievija), vai tālākām (Horvātija) ārzemēm. Šīs divas valstis airētāji ir iecienījuši, jo pie mūsu kaimiņiem ziemā ir neaizsalstošas ūdenskrātuves, savukārt pie dienvidniekiem ciemoties vilina Vidusjūras klimats, kas bezvēja laikā ļauj trenēties arī jūrā.

Jāņem vērā arī ievērojamās izmaksas, kas nepieciešamas, lai varētu darboties nopietnā līmenī. Jaunu laivu cenas ir no 1000 eiro, visai dārgi ir arī airi, savu daļu līdzekļu prasa treniņnometnes un piedalīšanās sacensībās, pie tam, ņemot vērā treniņos un mačos patērēto enerģiju, jārēķinās, ka arī par pārtiku būs jātērē krietni vairāk nekā ikdienā.

Jaunie talanti, bet ne tikai

Par talantīgākajiem jaunās paaudzes Liepājas airētājiem uzskatāmi Aivis Tints, Staņislavs Rogovskis un Antons Knesis. Abi pirmie augustā pasaules čempionātā izcīnīja 16.vietu 500 metru distancē kanoe airēšanā. Savukārt visu triju panākumi Latvijas mērogā allaž tiek vērtēti kā “pamanāmi”, jo mūsējie regulāri cīnās valsts čempionāta finālā, bet nesen Baltijas čempionātā kanoe airēšanā divnieku ekipāžām visi trīs tika pie godalgām – A.Tints un S.Rogovskis uzvarēja, bet A.Knesis, startējot kopā ar rīdzinieku Otto Dzeni, izcīnīja 2.vietu.

Spēks kaulos joprojām turas arī mūsu veterāniem – Ildzei Blumbahai, Sergejam Stepanovam, kuri nesen ar godalgām atgriezās no pasaules čempionāta smaiļošanas un kanoe airēšanas maratonā.

Nav iespējams iztikt bez valsts un pašvaldības atbalsta gan ikdienas treniņdarbā, gan dalībai sacensībās. Mūsējos atbalsta gan Latvijas Olimpiskā komiteja, gan sportistu jumta organizācija – Kompleksā sporta skola, gan Liepājas domes Sporta pārvalde.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”

Dzīve uz Attekas salas pēdējos gados ir kļuvusi mierīgāka un sakārtotāka, palīdzot Liepājas airētājiem uzrādīt atzīstamus rezultātus pasaules mērogā.