Nedēļa Liepājas sportā
Latvijas hokeja izlase mūsu valstī ir gluži kā ļoti mīlēts bērns, kuram vecāki vienmēr vēl to labāko, bet neveiksmes gadījumā vilšanās ir milzīga. Ir pierasts, ka pēc sekmīgām spēlēm hokejisti tiek celti debesīs, atsevišķus spēlētājus līdzjutēji pasludina par valsts prezidentiem, bet virs Ķelnes rātsnama uzvijas sarkanbaltsarkanais karogs. Zaudējumu gadījumā bieži vien ir citas galējības – trenera demisijas pieprasīšana, fanu atribūtikas dedzināšana, kā arī atzinums, ka teju vai visi izlases vīri ir lūzeri.

Šādas ainas vairāk novērojamas pēc tām spēlēm, kurās mūsējiem it kā obligāti bija jāuzvar, tātad daudziem faniem tādā veidā it kā ir atņemti hokeja svētki. Diemžēl tiek aizmirsts, ka sports nozīmē ne tikai uzvaras, bet bieži vien arī sāpīgus un neplānotus zaudējumus.

Varam būt lepni par to, ka Latvijas hokejs jau vienpadsmito reizi pēc kārtas ir pārstāvēts pasaules spēcīgāko izlašu sabiedrībā. Jā, mums savulaik bija komanda, kas kā līdzīga ar cīnījās pret planētas stiprākajām izlasēm – Zviedriju, Kanādu, Krieviju, bet tie laiki ir pagājuši. Valstsvienībā norisinās paaudžu maiņa, kas nevar nepalikt bez sekām – gados jaunie spēlētāji ir diezgan rezultatīvi, taču ar to vien nepietiek. Vērojot izlases šīgada cīņas, šķita, ka komandā trūkst pieredzējuša spēlētāja, kurš varētu uzņemties līdera lomu. Tāda cilvēka, kāds savos spēlētāja gados bija pašreizējais galvenais treneris Oļegs Znaroks, Aleksandrs Semjonovs, Harijs Vītoliņš un citi, nav.

Pie valsts galvenās hokeja komandas stūres Značokam neklājas tik labi kā darbā ar junioru vecuma klubiem un izlasēm. Radās iespaids, ka galvenajam trenerim nav plāna, kā uzvarēt itāliešus, savukārt vairāku pieredzējušo spēlētāju turēšana laukumā drīzāk atgādināja vecu čomu būšanu. To, vai, neiekļaujot sastāvā Semjonovu, Tambijevu un Panteļejevu, Latvija kvalificētos spēcīgākajam ducim, nekad neuzzināsim, bet zaudējums Itālijai, ja vien pietiks aukstasinības to izvērtēt ar vēsu prātu, var nest labumu visai hokeja saimniecībai.

Pirmkārt, ir jāatmet doma, ka Latvija ir pasaules elites līmeņa komanda, bet gan izlase, kas atrodas uz pirmā desmitnieka sliekšņa. Atkarībā no sastāva un veiksmes tā pasaules čempionātu var pabeigt kādu vietu augstāk vai zemāk. Otrkārt, ir nepieciešams attīstīt pašmāju čempionātu – nav nopietni runāt par hokeju kā vienu no nacionālajiem sporta veidiem, ja Latvijas profesionālajā hokeja līgā startē tikai četras pieaugušo komandas. Turklāt šajos klubos pietiekami liela loma ir atvēlēta junioriem, kas vēl nav gatavi pieaugušo hokejam, veterāniem, kuru labākie gadi jau ir aiz muguras, kā arī ārzemju leģionāriem.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”