Liepājas sporta bāzes
Rakstīt par sporta bāzēm Liepājā mēs sākām ar dažādām celtnēm pilsētas centra tuvumā, bet pēdējā laikā vairāk grozāmies pa dažādiem mikrorajoniem. Arī šoreiz – rubrikas pēdējā rakstā dosimies krietnu gabalu ārpus Liepājas sirds – uz Tosmari, vēl precīzāk – uz Spīdolas ielu, kur atrodas kādreizējā Tosmares Kuģu būvētavas sporta zāle.

Šīgada jubilāre

Tosmares sporta zāle ir pabeigta 1971.gada rudenī, kas nozīmē, ka aizvadītais gads sporta centram bija jubilejas – 35.sezona. Lielāko daļu savas pastāvēšanas laika sporta zāle ir kalpojusi sava cēlēja Tosmares Kuģu būvētavas jeb, kā to devēja agrāk – “209.rūpnīcas” strādniekiem un darbiniekiem.

Līdzīgi kā vairākiem citiem kompleksiem arī sporta zālei tika veiktas dažādas pārbūves tad, kad tā jau darbojās pilnā sparā. Tā aptuveni septiņus gadus pēc sporta zāles nodošanas ekspluatācijā ēka ieguva otro stāvu, kurā tika izveidota cīkstoņu zāle un telpa aerobikas nodarbībām. Savulaik mīksto paklāju dēļ šeit treniņus aizvadīja “Zvejnieka” futbola meistarkomandas vārtsargi.

Pie sporta zāles tika radīti apstākļi arī sportošanai ārpus telpām. Vasarā rūpnīcas fizkultūriešiem bija iespēja izkustēties stadionā, bet ziemā blakus ēkai izveidoja slidotavu, un šeit norisinājās pilsētas čempionāti hokejā. Kā atceras ilggadējs sporta zāles vadītājs – Vladimirs Baranovs, šeit savulaik bija vienīgais hokeja laukums pilsētā ar bortiem.

Pašu sporta zāli galvenokārt izmantoja rūpnīcas darbinieki, bet ne tikai viņi. Notika arī futbola treniņi, kurus vadīja V.Baranovs, kas nesen par savu ilggadējo darbu saņēma Liepājas Pilsētas domes sporta pārvaldes atzinības rakstu. Kad daļā Liepājas skolu mācības vēl notika divās plūsmās, uz futbola treniņiem Tosmarē devās ne tikai vietējie vai arī tuvākajos mikrorajonos dzīvojošie bērni. Braukuši pat no pilsētas otra gala – no Ezerkrasta.

Ilgus gadus Tosmares virzienā sportot devās arī Liepājas Tenisa sporta skolas audzēkņi, kas pašlaik galvenokārt orientējas uz “H – Sports” zāli Brīvības ielā. V.Baranovs, kurš joprojām strādā sporta zālē, sacīja, ka Imantam Andersonam arī tagad ir piedāvāts izmantot zāli, bet vismaz pagaidām teniss šeit nav atgriezies. Viens no iemesliem varētu būt atšķirīgā zāles īres maksa, kas tiek prasīta abās bāzēs – Tosmarē tā ir nedaudz augstāka.

Taču uzsvars, protams, tika likts uz pašu rūpnīcas darbiniekiem, pie tam ne tikai treniņiem, bet arī sacensībām, kas norisinājās starp līdzīga profila (karakuģu remonta rūpnīcu) uzņēmumu darbiniekiem. “No 11 sporta veidiem, kas bija iekļauti sacensībās, parasti neuzvarējām tikai basketbolā un šahā,” atceras V.Baranovs. Populārākie sporta veidi strādnieku vidū bija tradicionālie – volejbols, basketbols, protams, ka futbols, bet bija izplatīti arī mazāk populāri – badmintons un loka šaušana.

Sacensības norisinājās arī svaigā gaisā – vasarās stadiona futbola laukumā tika rīkots rūpnīcas arodbiedrības atbalstītais Tosmares atklātais čempionāts futbolā, kas reizēm pulcēja līdz pat 17 komandām, bet ziemās aptuveni uz pusi mazāks komandu skaits piedalījās hokeja čempionātos.

Problēmas rodas deviņdesmitajos

Pārmaiņu laiks, kas deviņdesmitajos gados skāra daudzas nozares, nenāca par labu arī kuģu būvētājiem, sāka trūkt līdzekļu, un šādos apstākļos sporta zāle nebūt neatradās prioritāšu saraksta augšgalā. Aiziet bojā sporta zālei gan neļāva – pašu spēkiem bāze uzturēta, bet futbola komanda kopīgiem spēkiem remontēja jumtu.

Ne vienmēr bijuši līdzekļi apkurei, taču situācija bija izveidojusies visai absurda, jo speciāli sporta zāles vajadzībām bija iepirkts apkures katls, taču atkal jau līdzekļu trūkuma dēļ, veselus četrus gadus to nebija iespējams pievienot.

Situācija uzlabojās pirms diviem gadiem, kad par sporta zāles īpašniekiem kļuva celtniecības uzņēmums “DSA”, kas, neskatoties uz atšķirīgo darbības jomu, plāno ēku saglabāt kā sporta zāli. Kopš ēku pārņēma jaunie saimnieki, veikts nozīmīgs darbs tās sakārtošanai, pievienots ilgi bezdarbībā stāvējušais apkures katls, telpas sakārtotas, lai tās varētu sākt dēvēt par pievilcīgu preci. Tiek domāts arī par stadiona atjaunošanu, kas nu ir nolaists tik tālu, ka atgādina aizaugušu mežmalu. Palīdzību šajā jomā ir solījusi namu pārvaldes “Karosta” vadītāja Gaida Korņilko.

Konkrētu sporta zāles noslogotību mums neatklāja – teju visu sporta bāzu vadītāji atzīst, ka tas ir grūts bizness ne tikai lai nopelnītu, bet arī lai izdzīvotu, taču var noprast, ka viss iespējamais laiks Tosmares zālē netiek izmantots. Lielākie zāles nomnieki galvenokārt ir vietējie – gan privātpersonas, gan arī pašvaldības uzņēmumi un privātas kompānijas. Kopš Karostas tilta sagraušanas situācija ar sabiedrisko transportu tajā pilsētas daļā, kur atrodas sporta zāle, ir uzlabojusies, taču viens no iemesliem, kādēļ turp nedodas attālāko pilsētas rajonu iedzīvotāji, varētu būt samērā ilgais ceļš. Pieskaitot klāt daudzu liepājnieku visai nievājošo attieksmi pret šo priekšpilsētu, var prognozēt, ka Tosmares sporta zāle vismaz tuvākajā laikā nekļūs par nozīmīgu posmu Liepājas sporta celtņu ķēdē, taču gan Tosmarē, gan Karostā un Zaļajā birzī mīt pietiekoši liels skaits potenciālās mērķauditorijas, lai esošā celtne kļūtu par nozīmīgu sporta centru vismaz šajās, no centra tālāk esošajās pilsētas daļās.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”