Nabadzības riskam Latvijā 2017. gadā bija pakļauti 23,3 procenti iedzīvotāju, tai skaitā 24,8 procenti iedzīvotāju Kurzemē, ir teikts Centrālās statistikas pārvaldes šī gada sākumā publicētajā ziņojumā. Nabadzības jautājums ir sensitīvs, un mūsu sabiedrībā to bieži vien ir pieņemts uzskatīt par sava veida tabu. Par to izvēlas nerunāt aci pret aci, un par to nelabprāt stāsta pie ieslēgta diktofona. Lai nevarētu identificēt bērnus un jauniešus no sociālā riska grupas, piedāvājam anonīmu sarunu ar kāda sporta veida Liepājas treneri par šo tēmu.

– Vai jūsu treniņu grupā ir audzēkņi no tā saucamajām riska grupām?

– Jā, pie manis trenējas bērni, kuriem varbūt neiet tik labi [kā citiem], bet es par to nevienam nestāstu, vienīgi tad, ja kāds pajautā. Ja kādam ir grūtāk ar finansēm, es no viņa neko neņemu un neprasu. Ja audzēknis paliek parādā, tad es to nerēķinu un parādu neskaitu. Tomēr man par naudas neprasīšanu negribas skaļi runāt, jo tas izklausās pēc lielīšanās.

– Var pieļaut, ka cilvēki no riska grupām sevi neidentificē kā nabadzīgus, un tādus zīmogus vispār nevajag likt, tomēr problēma pastāv. Kā sabiedrība varētu šādus bērnus un jauniešu izraut no nelabvēlīgās vides? Vai tas ir viegls un iespējams uzdevums?

– Cilvēki zemapziņā zina [savu statusu], bet es par to nerunāju. Ir audzēknis, kurš zina savu situāciju, bet tāpat vēlas gūt panākumus mūsu sporta veidā. Viņam var palīdzēt, piemēram, ar mazlietotu sporta inventāru, neņemot maksu par treniņiem. Taču bieži vien šādiem audzēkņiem pašiem ir neērti par to, ka viņi nemaksā par nodarbībām. Bērni un jaunieši to nevar tā pieņemt un vienkārši vairs nenāk trenēties. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc man nepatīk runāt par šo jautājumu.

– Taču ir problēmas, ko mēs nerisinām tikai tāpēc, ka par tām nerunājam. Latvija ir viena no Eiropas Savienības trūcīgākajām valstīm. Cilvēkiem ir izredzes izrauties no nelabvēlīgās vides tieši ar izglītību, kultūru, mākslu un sportu. Ar to palīdzību varam viņus integrēt sabiedrībā. Jūs pats taču arī nešķirojat audzēkņus pēc viņu finansiālās rocības, respektīvi, jūsu treniņi ir vide, kurā cilvēki no riska grupām jūtas komfortabli un pilnvērtīgi, vai ne?

– Jā, viņi jūtas brīvāk, treniņos ir komfortablāka atmosfēra. Nozīmīgākais ir audzēkņa attieksme, tas, vai viņš ir strādātājs, vai viņš grib kaut ko sasniegt, tas, kā veidojas viņa personība. Redzu, kā cilvēks mainās laika gaitā. Man tas ir svarīgākais.

– Kā mainās jūsu audzēkņu personība trenējoties, kad viņi no ierindas cilvēka izaug līdz sportistam, kuram ir labi panākumi?

– Ko vispār dod sports? Tas uzlabo disciplīnu, dod iekšējo pārliecību, iemāca regularitāti. Protams, tas dod arī enerģiju un spēku. Esmu secinājis – kāds cilvēks ir treniņos, tāds viņš ir arī darbā.

Treneris iepazīst katru audzēkni un redz, kā viņi pilnveidojas, kā mainās. Man nepatīk savus audzēkņus saukt par bērniem un jauniešiem no riska grupas, bet, jā, man treniņos ir šādi audzēkņi. Viņi nāk un trenējas, taču viņi ātri pazūd no treniņiem, jo paši īsti nesaprot, ko darīt. Vai arī viņiem mājās nav tādu apstākļu, lai varētu vakarā normāli patrenēties. Var jau no audzēkņa prasīt uztaisīt simts vingrinājumu, bet viņš fiziski to nevar izdarīt, jo, piemēram, nav normāli paēdis. Es varu ieteikt strādāt individuāli, varu sacīt, ka ir kārtīgi jāēd, lai būtu rezultāti, bet ja šādu apstākļu nav, tad neko nevar izdarīt.