Sporta bāzes
Visai droši varam apgalvot, ka Liepājas Sporta un kultūras pils savā pašreizējā izskatā izdzīvo savas pēdējās dienas. Cik daudz to ir palicis, neviens neņemas prognozēt, jo pašreiz tiek izvērtēti divu būvniecības kompāniju (AS “UPB” un SIA “Skonto būve”) piedāvājumi jaunā multifukcionālā sporta kompleksa būvniecībai, kas atradīsies pils vietā.

Stereotips pret individualitāti

Pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados Liepājai esošajās sporta zālēs kļuva pārāk šauri, savas telpas bija nepieciešamas arī kultūras ļaudīm. Šāda, kā teiktu mūsdienās – daudzfunkcionāla kompleksa būvniecību uzņēmās “Sarkanais metalurgs”, un 1975.gadā lielākais pilsētas kultūras un sporta centrs tika nodots ekspluatācijā. Ja kāds uzskata, ka jaunu būvju kritizēšana Liepājā ir mūsu laika iezīme, tad tā viss nav.

Jau neilgi pēc pils pabeigšanas tai tika veltīta krietna kritikas deva. Salīdzinot ar Ventspils “Jūras vārtiem”, jaunā Metalurgu kultūras un sporta pils tika raksturota kā “stereotips pret individualitāti”
Lai ko arī neteiktu eksperti, šāda celtne Liepājai bija ārkārtīgi nepieciešama. Protams, galvenokārt tā tika izmantota metalurgu vajadzībām, tomēr sava daļa tika arī pilsētai. Sākotnēji komplekss bija iecerēts vēl plašāks, tomēr beigu beigās peldbaseina būvniecība palika tikai uz papīra.

Pils sporta daļas sirds bija un pagaidām vēl ir basketbola zāle, kura ir gana piemērota sportošanai, bet ne pašā augstākajā līmenī, jo to neļauj mūsdienu standartiem neatbilstošās sporta zāles plānojums un arī pieticīgais skatītāju vietu skaits. 
Sākotnēji sporta kompleksā nozīmīga vieta bija atvēlēta “Sarkanajā metalurgā” strādājošajiem. Kādreizējā pils direktore Ausma Groduma atceras, ka savulaik katram rūpnīcas ceham bija atvēlēts noteikts stundu skaits, ko tad nu katrs izmantoja pēc savas vēlmes – spēlēja basketbolu, volejbolu, galda tenisu vai šahu.

Līdz ar basketbolistiem un volejbolistiem ilgāku laiku šeit mitinājās arī cīkstoņi, galda tenisisti, kā arī mazāk kustīgi sporta veidi – novuss un šahs. Cīkstoņi nu jau vairākus gadus ir šīs telpas pametuši, un kādreizējās cīņu zāles vietā ir iekārtota trenažieru zāle. Sporta un kultūras pils direktore Dace Gruntmane pastāstīja, ka to vēl līdz 2001.gadam paspēja paveikt uzņēmums “Liepājas metalurgs”, pēc tam metalurgi no kultūras un sporta pils apsaimniekošanas atteicās un tā nonāca pilsētas paspārnē.

Savukārt galda tenisisti darbojas šeit joprojām. Protams, tikai līdz brīdim, kad esošo kompleksu sāks nojaukt.

Tūkstotis uz “Baltiku”

Tieši šis komplekss daudziem joprojām asociējas ar Liepājas basketbola jaunāko laiku panākumiem – izcīnītajām godalgām Latvijas čempionātā gan vīriem, gan dāmām. Par Liepājas “Baltikas” spēlēm līdzjutēju interese bija tik liela, ka visi gribētāji netika pie maču vērošanas ne balkonā, ne laukuma malā un galos atvēlētajās vietās, nācās palikt sporta zāles foajē, snaikstot kaklus vai taujājot pēc laukumā notiekošā pie durvīm tuvāk esošajiem. D.Gruntmane atceras, ka savulaik, lai radītu iespēju vērot spēles pēc iespējas lielākam skatītāju skaitam, balkonā tika ielaisti vairāk cilvēku, nekā tas bija oficiāli paredzēts. Aivars Siliņš, kurš līdz deviņdesmito gadu beigām pārvaldīja pils sporta spārnu, pieļauj, ka uz “Baltikas” finālspēlēm pret bročiem skatītāju varēja būt ap tūkstoti.

Taču jau tolaik zāle basketbolistiem bija krietni par šauru, vēlāk tā kļuva arī pārāk slidena, un likumsakarīgs bija aizliegums šeit aizvadīt augstākas raudzes cīņas gan Baltijas, gan Latvijas basketbola līgās.    
Gan senākos, gan jaunākos laikos sporta zāli izmantoja gan blakus esošās Liepājas 5.vidusskolas audzēkņi, gan dažādu iestāžu un uzņēmumu sportot gribētāji.

 
Latvijas čempionātu mājvieta

Tomēr sacensības, arī Latvijas čempionāti Sporta un kultūras pilī ir notikuši arī iepriekš. Šogad Liepājas tenisisti varēja lepoties ar pirmā vasaras čempionāta sarīkošanu mūsu pilsētā, bet ziemas čempionāts pie mums savulaik jau noticis – tas tika sarīkots tieši metalurgu sporta kompleksā.

Līdzīgi bija arī ar džudistiem un galda tenisistiem. Kad sākās pārmaiņas uzņēmumā “Liepājas metalurgs”, cīkstoņi ierastās telpas pameta pirmie. A.Siliņš atceras, ka deviņdesmito gadu vidū metalurgu sporta skola, kas darbojās uzņēmuma arodbiedrības aizgādībā, pamazām atteicās no savā paspārnē esošajiem sporta veidiem. Cīkstoņu telpās tika ierīkota plašāka trenažieru zāle, savukārt galda tenisisti arī pēc kompleksa apsaimniekotāja maiņas palika iepriekšējās telpās. Taču tagad, kad ēku paredzēts nojaukt, šī sporta veida pārstāvji, kas mūsdienās nevar izcelties ar masveidību (treneres Rasmas Freibergas vadībā trenējas aptuveni 25 audzēkņi), tomēr var palepoties ar starptautiski pazīstamiem sportistiem, piemēram, Intu Ļaudupu un Matīsu Burģi, multihalles būvniecības laikā būs spiesti noiet pagrīdē.

Alternatīvu treniņu vietu galda tenisistiem nav izdevies atrast, kas, ņemot vērā bēdīgo situāciju ar sporta zālēm Liepājā, diemžēl pat šķiet saprotami. Jau tā gandrīz visu sporta veidu pārstāvji sūdzējās par nepietiekamo treniņstundu skaitu vienā vai otrā zālē, bet Sporta un kultūras pils nojaukšana šo problēmu vēl tikai pastiprinās.

Savukārt pēc jaunā kompleksa pabeigšanas mājvietu šeit atradīs ne viens vien sporta veids, atbilstoši treniņapstākļi solīti galda tenisistiem (cerams, ka piespiedu pārtraukums neiznīdēs šo sporta veidu pilsētā), cīkstoņiem, volejbolistiem, florbolistiem, handbolistiem, bokseriem, mākslas vingrotājām, sporta dejotājiem, kā arī galda sporta spēlētājiem un, protams, basketbolistiem.

Mārtiņa Sīļa foto