Nedēļa sportā
Jo tuvāk nāk ir olimpiskās spēles Pekinā, jo vairāk dzirdamas runas par to, ka 21.gadsimtā olimpiāde turpina zaudēt savas pamatvērtības, no sporta notikuma pārvēršoties par milzīgu tirgus placi dažādiem lielrūpniekiem. Jau sen vairs nav aktuāls arī savulaik olimpisko spēļu laikā ievērotais princips pārtraukt karadarbību, un būtībā šis sporta forums ne ar ko daudz neatšķiras no jebkurām citām lielām sacensībām.

Protams, pārstāvēto sporta veidu un attiecīgi arī skatītāju intereses ziņā pasaulē vienīgais sporta pasākums, kas ar to joprojām konkurē, ir Pasaules kausa izcīņa futbolā. Par šogad īpaši aktuālo cilvēktiesību jautājumu jau rakstīju, un savu nostāju nemainīšu – ja pat olimpiāde nevar piespiest kādu valsti respektēt cilvēktiesības, tad pasaules vareno politisko un ekonomisko organizāciju, kā arī citu lielvaru propagandētā cīņa par demokrātiju visā pasaulē kārtējo reizi ir tikai tukša runāšana globālo ekonomisko interešu ēnā.

Salīdzinājumā ar Pekinas olimpiādi Ventspilī notikusī ir daudz tuvāka pirmsākumiem. Sportiskajā ziņā gan arī Latvijā viss ir kārtībā – Ventspilī piedalījās mūsu valsts vadošie sportisti un tika uzrādīti augstvērtīgi rezultāti. Bet visādā citādā ziņā olimpiāde bija tālu no komercpasākuma. Ventspils Olimpiskā centra teritorijā daži saldumu un suvenīru tirgotāji garlaikojās vēl pēcpusdienā, Informācijas centra darbiniece nezināja, kur atrodas Preses centrs, bet pašas sacensības, šķiet, interesēja lielākoties sportistus un trenerus. Tā nu gluži nebija, ka ventspilnieki šīs sacensības neapmeklēja, bet lielākā daļa skatītāju bija sportisti dažādu Latvijas pilsētu treniņtērpos.

Atklāti sakot, neradās sajūta, ka šis pasākums, kam vajadzētu būt četrgades lielākajam notikumam mūsu valsts sportā, tāds arī bija. Organizatoriskajā ziņā tas bieži vien bija tendēts uz dalībniekiem, bet skatītājiem tika sniegts maz vai nemaz informācijas par to, kas pašlaik notiek vai kas drīzumā notiks ringā, laukumā, skrejceļā vai uz vingrošanas paklāja, bet skatītāju vietu daudzums un apstākļi dažu sporta veidu norises vietās lika padomāt, ka tur būtu kauns rīkot pat Ventspils pilsētas čempionātu, nemaz nerunājot par sporta pasākumu, kas lepni tiek dēvēts par olimpiādi. Varētu vēl turpināt ar stāstiem par sacensību vājo organizāciju, it sevišķi atlases posmā, bet pietiks.

Arī Romu neuzcēla vienā dienā, tāpēc par dažādām nebūšanām Latvijas olimpiādes laikā nevajadzētu ne brīnīties, ne gausties, ne arī reaģēt ar Latvijai tradicionālo sakāmo – “Ja vari labāk, tad dari pats”. Izdarot pareizos secinājumus un veicot uzlabojumus, šim pasākumam ir potenciāls, lai nosaukums atbilstu sacensību kvalitātei.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”