Liepājas sporta bāzes
Liepājā nav daudz tādu sporta ēku, kuras varētu dēvēt par kompleksu – respektīvi, par tādu sporta centru, kurā ir iespēja nodarboties ne tikai ar dažiem sporta veidiem. Viens šāds sporta komplekss ir SIA “H Sports” jeb “Hidrolat” sporta zāle Brīvības ielā, netālu no tramvaja kustības galapunkta.

Sporta centrs noliktavas vietā

Sporta biedrības “Daugava” kādreizējā vadītāja Astrīda Zitmane atceras, ka ar Liepājas Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas sporta centra celtniecību situācija bija līdzīga kā ar vieglatlētikas manēžu. Pēc 1980.gada olimpiskajām spēlēm, kas norisinājās Maskavā, plašajā savienībā bija aizliegts tērēt līdzekļus jaunu sporta centru būvniecībai. Iznāca paradokss: no vienas puses, valsts tērē ievērojamus līdzekļus sporta popularizēšanai, bet, no otras puses, ar muļķīgu centralizēto rīkojumu palīdzību kavē tā attīstību.

Ar fiziskām aktivitātēm saistītām amatpersonām līdzīga veida aizliegumi gan nereti nebija šķērslis, lai iecerēto sasniegtu. Šādā veidā pie sev tik nepieciešamās manēžas tika vieglatlēti, un līdzīgi rīkojās arī “Seļmaša” vadītājs Ilmārs Čirkšis. Ilggadējais rūpnīcas sporta dzīves dalībnieks Harijs Pusaudzis atceras, ka kompleksa celtniecība oficiāli tika noformēta kā noliktavas būvniecība. Šāda galu slēpšana esot nedaudz kavējusi darbus, tādējādi tikai 1985.gadā sporta centrs tika svinīgi atklāts, un par godu šim ievērojamajam notikumam starp rūpnīcas cehiem tika sarīkotas sacensības volejbolā.

Laikos, kad sportošanai rūpnīcās, uzņēmumos, iestādēs un izglītības iestādēs uzmanība tika pievērsta daudz vairāk, nekā tas ir pašlaik, pašiem savs sporta komplekss bija nepieciešamība. It sevišķi, ja teju visās sacensībās, kurās piedalījās rūpnīcu komandas, mašīnbūvētāji izrādīja sīvu pretestību metalurgiem, kas tradicionāli tika uzskatīti par strādājošo sporta jeb fizkultūriešu līderiem Liepājā.

Uzņēmuma atbalstīto sporta veidu sarakstā bija gan ļoti tradicionāli sporta veidi, kā futbols, volejbols un basketbols, un bija arī orientēšanās, ūdens motosports, klasiskā cīņa, galda teniss, šahs, šaušana, dambrete, kā arī vieglatlētika.
Zāle, protams, izmantota ne tikai treniņiem, bet arī sacensībām, gluži tāpat kā peldbaseins, kurā sarīkotas arī biedrības “Daugava” sporta spēles.

Deviņdesmito gadu sākums, kas Latvijai nesa brīvību, vienlaikus tiek dēvēts arī par juku laikiem. Sports, nokļuvis tādā kā pabērna lomā, mocījās ar izdzīvošanu, bet ne vienmēr tas izdevās. Tā mašīnbūvētāju sporta zāle tika aizslēgta, un, pēc pašreizējā kompleksa vadītāja Sergeja Lobanova sacītā, sportiskas aktivitātes tur nenotika gandrīz visus deviņdesmitos gadus.

Transporta badā

Taču arī tumšās dienas neilgst mūžīgi, un zāle atsāka savu darbu. Kopš 2002.gada tās nosaukums ir mainījies – “H Sports”, un zem kompleksa jumta ir sapulcināts plašs visdažādāko sporta veidu pārstāvju pulks.

Rakstot par pilsētas sporta zālēm, ir ierasts, ka kāds no pilsētas populārākajiem sporta veidiem ir izvēlējies vienu vai citu, vai arī uzreiz vairākas sporta zāles par savu bāzes vietu. “H Sports” kompleksā šāds sporta veids ir teniss. S.Lobanovs pastāstīja, ka Liepājas Tenisa sporta skola jau ir kompleksa ilggadējs klients un, var teikt, arī galvenais nomnieks. Direktors atzīst, ka jaunie tenisisti varētu šeit trenēties arī ilgāk, taču zināmas problēmas bērniem radītu nokļūšana uz treniņiem vakaros – galvenokārt neērtības saistās ar sabiedrisko transportu, kas vakaros kursē ārkārtīgi reti.

Un tomēr – gluži nomalē komplekss neatrodas, jo vismaz darba laikā tur var nokļūt gan ar vairākiem maršruta autobusiem, gan tramvaju, gan arī ar personīgo transportlīdzekli. Klientu netrūkst, tāpēc tie sporta zālei darbu sākt liek jau pēc sešiem no rīta. Savukārt pēdējie sportotāji tiek izvadīti pēc desmitiem vakarā. Pašreizējie saimnieki atzīst, ka, ņemot vērā sporta bāzes atrašanās vietu, viņi klientus piesaista ar konkurētspējīgām cenām.

Cenas gan nebūt nav vienīgais iemesls, kas fizisko aktivitāšu cienītājiem liek doties uz “H Sports” kompleksu. Piemēram, tāds mūsu pusē vēl visai eksotisks sporta veids kā skvošs savu mājvietu Liepājā ir atradis tieši šajā sporta bāzē. Pie tam runa nav tikai par dažiem šī sporta veida entuziastiem, jo nodarbības notiek arī bērnu grupai.

Līdzīgi ir ar diviem cīņu sporta veidiem – kikboksu un džiu-džitsu. Turklāt kikboksā, neskatoties uz šī sporta veida salīdzinoši neseno vēsturi Liepājā, mūsējiem jau ir vērā ņemami panākumi Latvijā.
Par būtisku kompleksa daļu ir uzskatāma trenažieru zāle, kas tika iekārtota vēl laikā, kad par kompleksa direktoru astoņdesmito gadu nogalē strādāja Māris Šveiduks. Arī šis pakalpojums klientiem tiek piedāvāts lētāk nekā vidēji pilsētā, uzsverot reiz jau sacīto – ņemot vērā atrašanās vietu un transporta kustības specifiku, cenas ir vienīgais, kā iespējams konkurēt ar citiem sporta pakalpojumu sniedzējiem pilsētā. Tiesa, dodoties uz “H Sports”, jāņem vērā arī transporta izmaksas.

Līdzīgi kā viss komplekss, arī peldbaseins darbu sāk no paša rīta, pie tam lielās noslogotības dēļ apsaimniekotāji apsver iespēju peldvietas darba dienas sākumu pārcelt no septiņiem rītā uz sešiem. Lieta tāda, ka baseinā notiek ne tikai publiskā peldēšana, bet arī profesionālu treneru vadībā tiek piedāvātas nodarbības ūdens aerobikā un akvaterapijā, kas īpaši tiek ieteikta cilvēkiem ar kustību traucējumiem un mugurkaula problēmām.

Kompleksā ir iespējams atpūsties ne tikai sportojot. Tiek piedāvātas trīs veidu pirtis – krievu, sauna, infrasarkanā – un arī banketa zāle. Savukārt kā papildu serviss klientiem ir izveidota kafejnīca un auto mazgātava.

Grūti prognozēt, cik populārs būtu šis komplekss, ja atrastos kaut nedaudz tuvāk pilsētas centram. Iespējams, ka tādā gadījumā centra direktoram nebūtu jāpauž nožēla par grūtībām to uzturēt un līdzekļu trūkumu peldbaseina remontam, taču brīnumi nenotiek, kalns pie Muhameda neies, tāpēc jācer, ka piepildīsies pilsētas vareno solījums izveidot papildu mikriņa maršrutu, kas, ņemot vērā konkrētā rajona attīstību, būtu tikai un vienīgi loģisks solis.