Nedēļa Liepājas sportā
Pirms dažām nedēļām “Liepājas metalurga” futbolistu galvenais treneris Benjamins Zelkēvičs atzina, ka spēles jūnija izskaņā lielā mērā var izšķirt visa čempionāta likteni. Uz gaidāmajiem mačiem tobrīd varējām raudzīties piesardzīgi optimistiski, jo mūsējo ilggadējie konkurenti no Rīgas un Ventspils pirmā riņķa mačos tika pieveikti gana pārliecinoši.

Turpināt savu uzvaru gājienu neizdevās, turklāt raizes dara ne tikai izstāšanās no Latvija kausa izcīņas un trīs zaudētie punkti valsts čempionātā. Valstsvienības, kurā metalurgu pārstāvniecība ir gana plaša, neproduktivitāte uzbrukuma noslēgumā ir izrādījusies lipīga. Uztrauc jau ne tikai nespēja iedabūt bumbu pāri vārtu līnijai, jo arī komandas mēģinājumi veidot uzbrukumus ir visnotaļ vienveidīgi. Mūsējo spēles stilu ar uzvaru uz flangiem zina visi, un atkal jāsāk runāt par to, ka šī taktika, iespējams, sevi ir izsmēlusi.

Izvirzīšanās valsts futbola līderu godā varētu būt nospēlējusi ar metalurgiem ļaunu joku, jo tagad vairs ir maz komandu, kuras kautrējas spēlēt pret mums no pretuzbrukuma. Masīvas aizsardzības pārvarēšana rada tikpat lielas galvassāpes, kā spēle aizsardzībā, kad netiekam galā ar ātriem prettriecieniem. Varam runāt par to, ka divos pēdējos mačos pietrūcis Tamošauska, kurš varētu diriģēt komandas uzbrukumus. No otras puses, kad Tomass ir laukumā, viņš nereti izpelnās pamatīgu kritikas devu. Un ne jau viena spēlētāja iztrūkums varētu tik būtiski ietekmēt mūsējo sniegumu. Galu galā pirms sezonas tika palielināts leģionāru skaits komandā, ar domu par līdzvērtīgu aizstāšanu traumu vai diskvalifikāciju gadījumā.

Nevajadzētu likt arī pārlieku lielas cerības uz kādu no abiem pārbaudāmajiem brazīliešu uzbrucējiem. Jā, viens no viņiem ir guvis vārtus abās dublieru aizvadītajās spēlēs, taču atcerēsimies, ka pirms gada vēl rezultatīvāks bija ātri par Liepājas publikas mīluli kļuvušais Rūnijs, jeb Rimkēvičs, taču lielās komandas rindās viņš tā arī neatplauka.

Daudz vairāk par kādu jaunu spēlētāju mūsējiem ir nepieciešams cīņasspars, kura trūkums ir redzams ar neapbruņotu aci. 21.jūnija spēle maz atgādināja kādreiz tik sīvās cīkstēšanās ar skontiešiem, kurās brīžiem emocijas gāja pāri malām. Trūkst emociju un zemes graušanas, un trūkst arī pārliecības par saviem spēkiem. Gribētos, lai otrdien liepājnieki Ventspilī nospēlētu ar vēsu galvu, tad varētu atgūt gan vārtu garšu, gan pārliecību par saviem spēkiem, gan arī nedaudz šūpoties sākušās stabilās virslīgas līderu pozīcijas.

Andris Sudmalis,
“Kurzemes Vārds”