Arī pašai Annijai ir līdzīgu sacensību pieredze laikā, kad viņa gan trenējās fitnesā, gan bija pedagoģe pirmsskolas izglītības iestādē. 

– Stāstīji, ka tevi ilgu laiku saistīja nevis viena vai divas jomas, bet veselas trīs: sports, mūzika un pedagoģija.

– Bet cilvēks jau tikai viens! Mācoties 8. klasē, sāku aizrauties ar florbolu. Vispirms biju laukuma spēlētāja, tad sargāju vārtus Liepājas sieviešu komandā “LiepU”.

Vienā no spēlēm mani ievēroja Valmieras meiteņu florbola komandas treneris un uzaicināja uz U-19 Latvijas izlases nometni kā vārtsardzi.

Vispirms nonācu izlases nometnē, kur bija nopietni fiziskās sagatavotības treniņi. Skriešana mani tajā laikā neaizrāva, bet, protams, skrēju.

Pateicu sev – lai ko tas prasītu, man jābūt izlasē.

Galu galā tiku apstiprināta par galveno vārtsardzi. Pirmā spēle notika pasaules čempionātā Slovākijā pret Kanādu. Neizšķirts.

Ar mani ir tā – kad izvirzu sev mērķi, tad man vairs neeksistē vārds “nevaru”. Daru visu, lai vispirms pati sev pierādītu, ka varu.

– Kā nokļuvi florbolā?

– Tolaik, kad mācījos skolā, tas bija jauns un populārs sporta veids. Klasesbiedrene sāka trenēties un uz skolu līdzi ņēma florbola nūju, lai pēc stundām brauktu uz treniņu. Tas šķita tik stilīgi!

Arī gribēju trenēties, neskatoties uz to, ka mācījos mūzikas skolā, spēlēju klavieres. Galu galā Ventspils Mūzikas vidusskolā beidzu akadēmiskās dziedāšanas specialitāti. 

– Kāpēc neizvēlējies mūziķes ceļu?

– Piedzima dēls, dzīves stils un prioritātes mainījās.

Joprojām mūzika ir manas dvēseles daļa, mana pasaule, kurā vislabāk varu sevi restartēt.

Vēl joprojām pie mammas ir manas vecās, labās klavieres “Rīga” un neļauju tās nevienam atdot. Bijuši brīži, kad piesēžos pie tām un stundu pusotru tikai spēlēju. Nekas nav aizmirsies.

– Kā visu spēji apvienot?

– Gāju un darīju. Lai gan jomas tiešām bija dažādas: florbols, klavieres, tad dziedāšana, pēc tam pedagoģijas studijas Liepājas Universitātē, mācības treneres kvalifikācijas iegūšanai Rīgā.

Ne dienu nenožēloju, ka septiņus gadus biju skolotāja vairākās pirmsskolas iestādēs.

Pedagoģija bija mana sirdslieta, jo šajā nozarē ar bērniem nevar strādāt tāpat vien. Pirmsskolā darba netrūkst, vēl arī jāievēro dažādi izglītības sistēmas nosacījumi.

Septiņu gadu laikā pieredzēju visus bērnu vecuma posmus, sākot no pašiem mazākajiem līdz pat sagatavošanai skolai, trīs pirmsskolas izglītības iestādēs. Sāku Karostā PII “Pienenīte”, tad strādāju PII “Sauleszaķis”.

Darbs “Sauleszaķī” mani kārtīgi norūdīja darba dzīvei. Par to paldies fantastiskajai vadītājai Lienei Pētersonei, kura iemācīja, ko nozīmē darbs pedagoģijā, režīms, disciplīna.

Pēdējā pirmsskolas izglītības iestāde, kurā strādāju, bija “Pasaciņa”.

– Kas jāzina pirmsskolas skolotājai?

– Viss! Prasme spēlēt klavieres, dziedāt un būt sportiski aktīvai darbā ļoti noderēja. Kad gatavojāmies dažāda veida pasākumiem, ar kolēģi veidojām programmas, dziesmas, dejas.

Protams, bija regulāras rīta rosmes un vēl daudz kas cits, un bērni bija tikai ieguvēji. Tomēr nolēmu mainīt dzīvi, gribējās izaugsmi.

– Kā nokļuvi fitnesa pasaulē?

– Par to paldies bijušajam dzīvesbiedram, lai gan sākumā kategoriski pretojos un apgalvoju: “Es nekad neiešu uz svaru zāli! Tu mani tur neredzēsi!”

Bet tagad esmu “Olymp sport Liepāja” fitnesa kluba trenere (smejas).

– Tomēr aizgāji uz treniņu?

– Pienāca tā diena, kad aizgāju. Un pavilkos līdzi. Dzīvesbiedrs mācījās un ieguva trenera izglītību, sāka trenēt klientus Māra Šveiduka klubā “Lāčplēsis”.

Strādāju pirmsskolā un nolēmu pati sev pierādīt, ka varu kāpt uz skatuves un piedalīties bodibildinga sacensībās.

Man daudz palīdzēja un ar savu lielo pieredzes bagāžu neskopojās Māris Šveiduks, kurš vienmēr gatavs avantūristiskiem izaicinājumiem un gatavs atbalstīt.

Māris cilvēkos vienmēr saskata pozitīvo un mērķtiecību. Ar viņu mums visu laiku ir ļoti labas, koleģiālas attiecības. Mārim varu teikt lielu paldies par to, kas esmu šodien.

– Kas tevi piesaistīja svaru zālei?

– Sapratu, sajutu, ka priekš manis šie treniņi ir kā savdabīga terapija, savas nevarēšanas pārvarēšana, jo, ja dari pa īstam un nopietni, tad katrs treniņš ir nevis izklaide, bet smags darbs un sevis disciplinēšana, jo sev biju nolikusi mērķi kāpt uz skatuves un piedalīties sacensībās.

Katrs treniņš ir pierādījums tam, ka “nevaru” nepastāv.

Visu laiku ir cīņa ar sevi, ar stieni un atsvariem.

Bodibildings nav tikai ķermeņa veidošana, tas ir mentāls darbs. Gatavojoties savām pirmajām sacensībām, pati ļoti mainījos.

– Kā?

– Pirms tam man šķita, ka apkārt ir tik daudz neatrisināmu vai grūti risināmu problēmu, šķēršļu. Pēc tam jau uz to visu skatījos un domāju: “Un es par to kādreiz satraucos? Viss taču atrisināms!”

Varbūt kādam šķiet, kas tad tur – treniņi zālē. Patiesībā šajā procesā savienojas, mijas viss. Veidojas kā fiziskais ķermenis, tā nostiprinās mentālā veselība. Nepārtraukta mijiedarbība, kuras rezultātā izveidojas jauns cilvēks.

Visticamāk, tieši tas mani pašu tam arī piesaistīja, un joprojām treniņi ir manas dienas neatņemama sastāvdaļa.

Esmu pati sev vizītkarte.

Uzturu sevi formā un rādu klientiem priekšzīmi, motivēju viņus mainīties uz sevis labāko versiju. Papildus esmu trenējusies arī boksā un kikboksā. Patīk spert ar kāju pa maisu (smejas)!

– Šovasar aizrāvies ar jaunu aktivitāti.

– Mana audzēkne Gita, kura piedalījās pasaules sacensībās Spānijā, ir veikborda trenere Pāvilostā. Šovasar ar draudzeni visi mūsu ceļi ved uz Pāvilostu, jo Gita mums iemācīja veikot. Pirms tam ko tādu nespēju iedomāties.

Sākumā, protams, vairāk dzīvojām zem ūdens, nevis virs tā! Jā, bija arī bailes. Taču man bija atkal svarīgi sev un citiem parādīt, ka viss iespējams.

Par savām neveiksmēm un veiksmēm stāstu sekotājiem un citiem sociālajos tīklos, jo gribu iedvesmot. Parādīt, ka tiešām cilvēks var ļoti daudz, ja grib.

– Kas tevi veidojis tik mērķtiecīgu?

– Dzīve iemācīja cīnīties un nepadoties. Viens no lielākajiem motivētājiem ir mans dēls. Mēs nepadodamies grūtību priekšā, bet ejam un darām, kas darāms.

Mans vislielākais atbalsts un spēka avots ir mana draudzene Audra, par ko es viņai saku milzīgu paldies.

Neviens man neko nav nolicis gatavu priekšā uz paplātes.

Tikai notici sev un saviem spēkiem, un tev viss izdosies!

– Vai nebaidies no jaunā, svešā, nezināmā?

– Baiļu sajūta man nav sveša, bet pārsvaru tomēr ņem pārliecība – ja es nepamēģināšu, tad nezināšu. Bailes ir, bet eju un daru, nevis apstājos.

Ne tikai sportā, bet arī dzīvē vairākkārt pārņem neziņa, šaubas, tomēr mans iekšējais dzinējs un ticība sev neļauj apstāties. Iekšējā balss saka: “Ej, dari, un viss būs labi!” Ja šī formula dzīvo prātā, tad viss notiek.

– Nevarētu būt, ka tev nav bijuši ne kritieni, ne problēmas.

– Viss ir bijis, bet spēku dod tieši tas, ka neviens un neko man nav devis gatavu, garantējot dzīvi bez kļūdām. Spēku dod apziņa, ka pašai jāiet, jādara, jārisina, jādomā, jāplāno.

Vēl tad, kad strādāju par skolotāju, brīvajā laikā nevis sēdēju mājās, bet gāju uz sporta zāli un tur smagi strādāju, jo bija mērķis mainīt dzīvi.

Kovida laikā vispār strādāju trijos darbos – divās pirmsskolas iestādēs un par treneri. Vai pēc tādas slodzes kaut ko vairs nevaru?

– Pastāsti par savu fitnesa sacensību pieredzi!

– Esmu piedalījusies trijās fitnesa sacensībās, uz skatuves kāpu kategorijā “Sports Model”.

Pirmais bija Eiropas bodibildinga čempionāts Slovākijā (9. vieta), tad Lietuvā (2. vieta) un Rīgā. Tur ieguvu trešo vietu savā kategorijā, iegūstot tiesības braukt uz Mančestru, lai tur piedalītos Eiropas čempionātā.

Tajā laikā tas viss bija kas jauns, nebiju uz ko tādu gatava, nebija arī iespēju noorganizēt visu sacensībām nepieciešamo.

Pievērsos treneres darbam, bet manī joprojām gruzd sapnis arī pašai turpināt startēt sacensībās. Tomēr prioritāte ir manas skatuves meitenes un viņu sacensību grafiks, protams, arī visi mani pārējie klienti.

– Kā trenere strādā tikai ar sievietēm vai arī ar vīriešiem?

– Ar visiem, bet vairums tomēr sieviešu. Pieļauju, ka daļai vīriešu ir iekšējā barjera, kuru grūti emocionāli pārvarēt, ka trenere svaru zālē var būt sieviete. 

– Kādi cilvēki un ar kādiem mērķiem nāk trenēties?

– Ir dažādas grupas. Piemēram, tie kas kautrējas par izskatu. Citi vēlas uzlabot veselības stāvokli. Ir cilvēki ar lieko svaru.

Protams, ir klienti, kuri labā fiziskā formā un nolēmuši pilnveidot savu izskatu pat līdz sacensību skatuves līmenim.

Ir ne viena vien sieviete labā formā, kas gribētu turpināt trenēties jau sportistes statusā, bet vīri vai mīļotie pateikuši, ka negrib, lai sieva startē sacensībās. Tādi arī mēdz būt aizspriedumi.

– Daļa sabiedrības uzskata, ka treniņi un bodibildinga sacensības ir “tīra veču un muskuļu lieta.”

– Profesionālajās sacensībās, čempionātos, kurās piedalās sievietes, ir noteiktas dalībnieku kategorijas. Nebūt nav tā, ka vienmēr un visu nosaka tikai uztrenētais muskuļu reljefs.

Pamatu pamats tomēr tas, ka sievietei jābūt sievišķīgai. Tā ir ļoti svarīga pievienotā vērtība!

Man kā trenerei manas sportistes sacensību laikā ir paceltas uz visaugstākā pjedestāla. Viņas ir karalienes, dīvas, lēdijas! Esmu izveidojusi viņas tādas.

Katru sacensību sezonu pieredzēju, kā tas notiek, kad uz skatuves citu pēc citas izsauc sportistes, un tad iznāk manas meitenes! Kā viņas to darīja! Cik pārliecināti un sievišķīgi! To zālē esošie nevar nesajust. Tas notiek netaustāmi, bet klātesoši – šis sievišķīgās enerģijas vilnis.

Fitness – tas nav stāsts tikai par ķermeni, bet par plašāku skatījumu uz dzīvi, par pašpārliecinātību, drosmi, sievišķību, eleganci visaugstākajā līmenī. Tas viss paliek ikdienas dzīvē klātesošs. Jā, arī manējā!

Man patīk būt tai, kas sievietes uzmundrina, iedvesmo, palīdz sasniegt viņu mērķus. Iedrošinu, sakot: “Esi tā, kas vēlies būt!”

Es vienmēr atgādinu nebaidīties, ja kaut kas nesanāk. Tāpēc mēs šeit esam, lai mācītos un kļūtu labāki caur lielu, kvalitatīvu darba procesu.

– Lai to darītu, jābūt gan zinošai savā profesijā, gan garīgi stiprai.

– Atļaušos teikt, ka esmu tāda, lai gan visu laiku mācos un pilnveidojos. Piemēram, ļoti daudz esmu mācījusies un lasījusi psiholoģisko literatūru, darbam nepieciešamo literatūru, lai būtu kompetenta savā jomā, un daru to joprojām, meklējot, uzzinot jauno. Klāt vēl meditācijas.

Es kā trenere nevaru būt nekāda, remdena, gan ikdienā strādājot ar klientiem, gan gatavojot sportistes sacensībām. Dodu kā savas zināšanas, tā enerģiju.

Protams, ir patīkami pēc treniņa dzirdēt no sirds teiktu paldies. Enerģijas apmaiņa ir ļoti svarīga.

– Noteikti bijuši brīži, kad pati nebūt nejūties ideāli.

– Vispirms apzinos, ka pati esmu izvēlējusies treneres profesiju un savu misiju – darīt cilvēkiem labu, veidot viņus labākus.

Kad reizēm nejūtos tik labi, atrodu vietu pie jūras vai mežā, un man ir meditācijas sevis sakārtošanai.

Ļoti labs atbalsts ir mana draudzene Audra un sarunas ar viņu.

Teikšu atklāti – laikā, kad gatavoju meitenes trim dažādām sacensībām, es pati piedzīvoju izdegšanas brīžus, par kuriem citi nenojauta.

Vienlaikus apzinājos skaidri, ka man ir tikai divi varianti. Vai nu krist bedrē, vai celties uz augšu. Izvēlējos otro, un, ja man ir mērķis, tad daru un eju uz priekšu kā zvērs!

– Patiesībā katrā no mums mīt lieli fiziskā un garīgā spēka resursi. 

– To uzsveru visu laiku – ikvienā bez izņēmuma iekšā ir tas motoriņš,  dzinējspēks, kas liek iet uz priekšu, lai dzīvotu labāk. Atrodi to, ņem no tā spēku un tikai uz priekšu!

Protams, pastāv bērnības un vēlākās pieredzes, audzināšana u.c., bet katra paša ziņā nogrimt, nokrist, padoties vai tomēr celties. Izvēlies, kuru virzienu gribi.

Saviem klientiem saku: “Jā, mēs esam atšķirīgi, bet, ja es varu, tad arī tu varēsi.” Jebkura situācija, ko tev dzīve piespēlē, ved uz priekšu, uz labākām pārmaiņām.

– Ko tev kā trenerei deva piedalīšanās pasaules čempionātā?

– Guvu apstiprinājumu savai pārliecībai – ja gribu un man ir mērķis, tad daru un visu varu.

Meitenēm apsolīju, ka būsim uz pasaules skatuves starp augsta līmeņa sportistēm, lai ko tas man prasītu. Solīto izpildīju. Mēs atgriezāmies ar medaļām! Mēs, liepājnieces, varam, ja gribam.

Vizītkarte

Annija Jurgute

• Mamma dēlam Gabrielam.
• Sporta kluba “Olymp sports Liepāja” fitnesa trenere.
• Mācījās Liepājas Raiņa 6. vidusskolā, Liepājas Emiļa Melngaiļa mūzikas vidusskolā un Ventspils mūzikas vidusskolā.
• Latvijas sieviešu florbola izlases U-19 vārtsardze.
• Liepājas sieviešu florbola komandas “LiepU” spēlētāja.
• Liepājas Universitātē ieguva profesionālā bakalaura grādu pirmsskolas skolotāja specialitātē un fitnesa treneres diplomu “Sporta izglītības aģentūrā” Rīgā.
• Personīgais augstākais sportiskais sasniegums bodibildingā – 2019. gadā startēja “Lithuanian Championship” un kategorijā “Sport Model” ieguva 2. vietu.
• Līdz šim augstākais sasniegums kā trenerei – divu dalībnieču starts “NAC International” federācijas organizētajā šī gada pasaules čempionātā Spānijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.