Rīgā notikušais pasaules florbola čempionāts sarūgtināja līdzjutējus, sarūgtināja izlases spēlētājus, un rūgtums ir palicis arī Liepājas “Kuršu” galvenā trenera un Latvijas izlases vārtsargu trenera Mārtiņa Krūma sirdī. Liepājnieks stāsta, ka, lai arī galvas vēl bijušas karstas, pēc čempionāta beigām Latvijas izlases treneri sapulcējušies, lai izrunātos par čempionātu, kurā valstsvienībai bija citi mērķi un citas iespējas. Mārtiņš Krūms īsumā atskatījās uz visām čempionāta spēlēm, kas Latviju noveda līdz 10. vietai.

1. spēle. Latvija – Zviedrija 2:7

Lieliska spēle lieliskā atmosfērā. Var teikt, ka spēlējām uz uzvaru. Varbūt, ka tā bija kļūda, bet savās mājās, pilnu tribīņu klātbūtnē, jebkurā mačā ir jāspēlē uz uzvaru. Domāju, ka nebūtu pareizi taupīt spēkus. Protams, ir daudzi, kas uzskata citādāk – varbūt nosacīti atdot šo spēli un taupīt spēkus pret čehiem un norvēģiem, bet es neuzskatu, ka tā būtu pareizi.

2. spēle. Latvija – Čehija 3:9

Varbūt neizvēlējāmies pareizo vārtsargu. Mana izvēle bija likt vārtos Jāni Salcēviču, taču galvenais treneris bija par Blindu. Vai tā bija kļūda? Kļūda ir tikai tad, ja spēli sāk vispār bez vārtsarga. Mēs nezinām, kā būtu ar Salceviču vārtos. Ielaistie vārti bija sekas diezgan lielai caurstaigājamai sētai mūsu vārtu priekšā. Cits vārtsargs neko nebūtu glābis. Čehi pēc spēles atklāja, ka viņu plāns mača pirmajai daļai bija sēdēt aizsardzībā un balstīties uz pretuzbrukumiem. Tas viņiem izdevās. Viņi atzina, ka Latvija aizvadīja fantastisku spēli pret Zviedriju. Mēs bijām uz psiholoģiskā pacēluma, gribējām tāpat turpināt pret čehiem – spēlēt augstu, spēlēt kvalitatīvi. Laikam tā bija nepareiza izvēle, spēlētāji līdz galam tam nebija gatavi. Čehiem ir augstāka līmeņa komanda. Ir vajadzīga diezgan liela veiksme, lai viņus uzvarētu. Pēc pirmās trešdaļas zaudējām 1:6, un cīņa faktiski bija beigusies. Praktiski nebija iespējams atgriezties cīņā. Turpinājumā zaudējām tikai ar 2:3, kas liecināja, ka bija iespējas cīnīties, lai gan tikpat labi var teikt, ka čehi samazināja apgriezienus un spēlēja, kā gribēja.

3. spēle. Latvija – Norvēģija 5:5

Īpaši daudz kļūdu nebija. Bija pāris neveiksmīgu, nekvalitatīvu minūšu. Ja Toms Bitmanis no pieciem metriem iemestu tukšos vārtos, tad mēs tagad runātu pavisam par ko citu. Daudzi uzskata, ka pēdējos ielaistajos vārtos kļūdījās Salcevičs, bet paskatīsimies, no kā šī epizode izveidojās. Bumba aizgāja šķērsām pāri laukumam, vidusdaļā nenolasījām to bumbu. Runājot par visu čempionātu, var piesaukt veiksmes faktoru, fizisko bāzi, to, ka trešajā periodā mēs plīsām nost. Varbūt sēdāmies mentāli. Statistiski mēs trešajās trešdaļās zaudējām metienu attiecības ziņā. Ir jāvērtē, kāpēc tā notika – psiholoģisku vai fizisku iemeslu dēļ. Varbūt taktikas dēļ, lai gan joprojām spēlējām savu spēli. Salcevičs ielaida vārtus tuvajā stūrī, aizsargs nepaņēma bumbu.

4. spēle. Latvija – Dānija 5:6 (pēcspēles metienos)

5:2 pirms pēdējās trešdaļas ir liels pārsvars. Mums bija spēles pārsvars, metienu pārsvars, viss gāja no rokas. Varam spriest, kā būtu, ja nebūtu dīvaino noraidījumu – Laiviņam par spēles laika vilcināšanu, Blindam par to, ka atgrūda spēlētāju, kurš viņam līda virsū un ņēma nost bumbu, kāpēc pretiniekam par spēli celis celī iedeva tikai divas minūtes. Tomēr tiesnešu jautājumu gribu nolikt malā. Mūsu pārsvars bija liels. Pagarinājumā bumbiņa staigāja pa vārtu līniju, bet vārtos negāja. Es izvēlējos piekto bullīša metēju Kovaļevski. Ja Rolands iemestu, mēs būtu astotniekā… Kovaļevska bullīša laikā man uz kakla bija viņa ķēdīte, kas metiena laikā pārplīsa… Sportā jau visādas zīmes saskata. Paši nerealizējām bullīšus, bet dāņu vārtsargs bija lielisks. Veiksme bija pagriezusi dibenu, un turnīra laikā seju nepagrieza nevienā brīdī. Vainu meklējām sevī. Pieaicinātais zviedru konsultants Oskars Lundīns, kurš strādā Zviedrijas augstākās līgas klubā “Warberg”, teica, ka mēs patiesībā aizvadījām labu čempionātu, izņemot pāris trešo periodu mirkļu. Kontrolējām spēles, kontrolējām bumbu, mums bija vairāk metienu, bet pietrūka to realizācijas. Tā bija katastrofa. Domāju, ka tas ir pārliecības jautājums.

5. spēle. Latvija – Kanāda 11:1

Nezinu, kam bija jānotiek, lai mēs zaudētu šo spēli. Šī komanda ir divas klases zem mums.

6. spēle. Latvija – Slovākija 5:6 (pagarinājumā)

Atkal izlaista uzvara. Jāskatās uz visiem – treneri nespēja motivēt, spēlētāji rupji kļūdījās un nerealizēja savus momentus, ļāva pretiniekiem brīvi mest. Pārdomu ir daudz. Pēc spēles pret Dāniju divas dienas komandā cits ar citu gandrīz nesarunājās, bija ļoti smagi. Turnīrā veiksme nestāvēja blakus, tāpēc psiholoģiski salūzām, bet neveiksmju cēloņu ir daudz. Arī spēlētāju attieksme pret darbu, treneru darbs. Arī fiziski izskatījāmies negatavi. Pirms mēneša Vācijā izskatījāmies ļoti labi. Mēs lidojām. Čempionātā ar katru spēli kritām aizvien dziļākā bedrē. Jautājumu ir daudz. Varēja redzēt spēlētāju satraukumu, spēlējot pilnu tribīņu klātbūtnē. Tomēr nedomāju, ka patraucēja skatītāju spiediens. Ir daudz sīkumu. Nav variantu, ar to ir jāsadzīvo. Tiem, kas paliks izlasē, ir jāturpina strādāt. Diemžēl ir arī tādi, kas [karjeru izlasē] pabeigs uz šādas nots.