liepajniekiem.lv
Viņaprāt, liepājnieki nav tie aktīvākie līdzjutēji, bet, ja atbalstu laukumā sadzird vismaz viens spēlētājs, Guntis ir gatavs bļaut arī vienatnē.
– Kā kļūst par tik aizrautīgu fanu?
– Sākās viss ar to, ka gāju skatīties, kā mūsu meitenes spēlēja Eiropas Sieviešu basketbola līgā. Tobrīd no līdzjutēja pārtapu par fanu. Sāku skaļi atbalstīt, kliegt, bungot un visu pārējo. Tas bija pirms aptuveni pieciem gadiem.
Pagāja vēl gads, un es sāku atbalstīt arī vīriešu komandu.
Un pirms kādiem diviem gadiem pie manis pienāca hokeja komandas menedžeris Linards Mazurs-Mago un treneris Edgars Brancis. Teica, ka esmu foršs fans un vai es nevarot atnākt uz tobrīd nozīmīgiem mačiem, kuros komanda cīnījās par vietu playoff. Tā sāku fanot arī par hokeju.
Nu jau šis būs sestais gads, kad ar pilnu atdevi fanoju.
Tad, kad komandu, ko atbalstīt, palika vairākas, saņēmu iedrošinājumu uztaisīt biedrību, lai būtu iespēja saņemt arī kaut kādu atbalstu, kad to vajag. Nu jau vairāk nekā gadu ir biedrība “Liepājas basketbola un hokeja fanu klubs”.
Tagad varu teikt, ka ir cilvēki, kas mūs atbalsta: Salvis Roga, Jānis Vilnītis. Ļoti laba sadarbība ir arī ar basketbola kluba “Liepāja” direktoru Normundu Atvaru un citiem pilsētas sporta vīriem.
Pagājušogad sadarbojāmies ar tūrisma aģentūru “Amberway tours”, kas palīdzēja ar fanu braucieniem. Tikko bija fanu bezmaksas autobuss uz mūsu hokejistu spēli Rīgā.
Ceru, ka šādas sadarbības būs arī nākotnē.
– Liepājnieki iesaistās?
– Daudzi ir interesējušies, bet tā ir tāda man pārāk formāla lieta. Vienmēr cilvēkiem saku, ka nav nekur jāiestājas, bet gan ir vienkārši jānāk uz spēlēm un skaļi jāatbalsta savējie.
Galvenais nosacījums ir cienīt pretiniekus, tiesnešus un citus fanus.
Mums ir ieviests, ka basketbolā esam ļoti draudzīgi fani. Uz jebkuru pilsētu braucam kā draugi – negribam ar citiem lamāties vai niķoties. Mērķis jau visiem viens – atbalstīt. Tas ir sports!
Saprotams, ka vienai komandai ir jāzaudē. Labāk ir pēc spēles citam citu apsveikt, novēlēt veiksmi. Gribu, lai līdzīgs princips šosezon ir arī hokejā.
Kopumā gan uz basketbola spēlēm nāk trīs aktīvi fani. Viens no tiem ir arī mans tēvs Ilmārs Tīde. Hokejā ir krietni vairāk – no astoņiem līdz desmit liepājnieku.
Tāda neliela grupiņa jau esam, kas tur vienā galā bļauj un dārdina bungas.
– Sports vienmēr interesējis?
– Jā. Kad man bija aptuveni 13 gadi, kādus divus trīs gadus nodarbojos ar svarcelšanu. Tajā laikā kļuvu par Baltijas čempionu.
Pēc tam mans tēvs izveidoja futbola komandu “Varavīksne”, ar kuru spēlējām 2. līgā. Tad pāris gadus arī pats spēlēju futbolu. Bet komanda pēc kāda laika izjuka un pārtapa par FK “1625”.
Tagad uz kādu futbola spēli sanāk aiziet ļoti reti. Un uz tām pašām neeju kā fans, bet kā parastais līdzjutējs.
Teikšu atklāti, man drusku nepatīk tas, cik daudz spēlētāju mums ir ārzemnieku. Gribētos laukumā vairāk redzēt savējos – liepājniekus vai vismaz latvju puikas.
Protams, nesūdzos, jo arī basketbolu pie mums spēlē iebraucēji. Vienīgi tur viņu ir mazāk. Toties priecē, ka Liepāja šogad spēlē labāk! Lūk, tas man patīk!
– Ko pašam visvairāk patīk skatīties?
– Nav tāda izteikta favorīta. Bet, ja godīgi, tad ļoti patīk skatīties biatlonu. Tas ir tāds sporta veids, kur viss notiek tik strauji, ka vienā brīdī tu esi līderis, bet nākamajā – jau pēdējais.
Patīk arī citi sporta veidi, piemēram, bobslejs. Cenšos sekot līdzi visiem, kurus latvieši pārstāv lielākos turnīros.
Protams, vairāk jau vienalga sanāk atbalstīt Liepājas komandas vai pašus liepājniekus.
– Starp fanu un parastu atbalstītāju ir kāda atšķirība?
– Galvenā atšķirība ir tā, ja tu uz spēli aizej kā fans, kurš rībina bungas un iekustini publiku, tu daudz ko palaid garām. To varu teikt pēc paša pieredzes.
Kā aktīvam fanam tev ir jāuzkurina publika. Ja man tas izdodas un es varu kaut kā uzmundrināt arī komandu, tas mani ļoti priecē.
Vienmēr cilvēkiem esmu teicis, ka vislielāko atbalstu spēlētājiem vajag tajā brīdī, kad viņi zaudē, nevis tad, kad viņiem iet labi. Bieži var redzēt pretējo.
Un noteikti ir kāds, kas komandai zaudējumu pārmet ar kādiem asākiem vārdiem. Es to neatbalstu. Sports ir sports – būs gan uzvaras, gan brīži, kad tik labi neiet. Bet mums kā faniem ir savi spēlētāji jāuzmundrina, jāatgādina, ka jāiet ar paceltu galvu un viss būs labi!
Manuprāt, īsts fans arī zaudējumu pieņems ar sapratni.

– Vai bungas parādījās līdz ar fanošanu?
– Man skolā mūzikā bija divnieks! Kāds pat ir teicis, ka man lācis uz ausīm uzkāpis! (Smejas.) Bungot sāku, kad šim visam piegāju nopietnāk, pirms tam neko tādu nebiju darījis. Paņēmu bungas un kaut ko vienkārši mēģināju sist.
Tagad cenšos arī pamācīties, jo uz basketbola spēlēm ar mani otro gadu nāk viens superīgs aptuveni 10 gadus vecs puika vārdā Olivers. Viņš ļoti azartiski bungo, bet cenšas pieskaņoties man. Gribu rādīt labu piemēru.
Hokejā man patīk, ka ir vēl divi kungi, kas spēlē bungas. Viņiem tā bungošana labāk sanāk, tāpēc ļauju, lai dara!
– Sitaminstruments aizrautīga atbalstītāja sišanu labi panes?
– Pagaidām man ir vienas bungas, bet nupat iegādājos vēl vienas, kas paliks rezervē. Sitaminstruments plīst.
Esmu gājis uz dažādiem veikaliem un meklējis kaut ko, kas vairāk atbilstu fanu bungām, bet man saka, ka tādu nemaz nav. Protams, ir bungas, kas pasaulē vienkārši pieņemtas kā fanu instruments.
Manas īstenībā ir gājienu bungas, kas nav domātas aizrautīgiem sporta faniem, kas sit ar azartu. Tāpēc vienas spēlē jau pārplīsa.
– Citus instrumentus spēlēs neskandina?
– Kādreiz populāras bija taurītes, bet pēdējā laikā visur raksta, ka tās nedrīkst izmantot. Mūsu ledus hallē pat pie ieejas ir uzzīmēts, ka taures nevar ienest un izmantot.
Nezinu, kā ir basketbolā, bet nekur neesmu manījis, ka kāds vēl tās pūstu.
– Publiku parasti var viegli iekustināt?
– Nē, to panākt ir grūti gan pašās spēlēs, gan ārpus tām. Esam, piemēram, pirms sezonas pirmajām spēlēm rīkojuši pasākumus, kur pat pirmo aliņu dod par velti, bet atnāk vien pāris cilvēku.
Spēlēs arī ne vienmēr skatītājus var pavilkt līdzi.
Bieži vien aktivitāte atkarīga no rezultāta. Jo labāk, jo skaļāk. Un, ja zaudējam, tad visi paliek klusāki.
Tad var bungot, kliegt, darīt visu ko un nekas nepalīdzēs.
Hokejs nu tikai sācies, un līdz šim brīdim bijušas tikai uzvaras, bet basketbolā, ja pēdējā minūtē uzvaram, tad visi ceļas kājās un priecājas. Turpretim, ja zaudējam, tad ceļos es un vēl pāris lielāko fanu. Tas ir skumji.
Savējie jāatbalsta līdz pēdējam. Arī tad, ja kāda Liepājas komanda ir piecpadsmitajā no sešpadsmit vietām, braucu uz visām iespējamām spēlēm.
– Pēc neskaitāmiem zaudējumiem nav grūti saglabāt tik pozitīvu domāšanu?
– Nav, jo gribu, lai spēlētāji vienmēr jūt atbalstu, gribu viņus uzmundrināt. Sportisti bieži pēc tam pasaka paldies.
Man šķiet, ka Liepājā esam tāda kā ģimene. Spēlētāji savus līdzjutējus uz ielas sveicina, aprunājas.
Bet, protams, uz sezonas beigām gan jau sāku just nogurumu. Tad vienkārši jāsaņemas, jo galvenā cīņa par iekļūšanu playoff tad tikai sākas.
Ja nogurst fani, tad, saprotams, noguruši arī spēlētāji. Jāpalīdz vienam otru uzmundrināt. Kopīgiem spēkiem jāsagaida atpūta, nesezona.
Pirmie divi mēneši parasti paiet atpūšoties, uzkrājot spēkus, bet trešajā jau sāc domāt, kad tā sezona beidzot sāksies? (Smejas.)
– Kurš sporta veids Liepājā visiemīļotākais?
– Spriežot pēc skatītājiem, teiktu, ka pagaidām tas ir hokejs. Bet tas tāpēc, ka visi pēc tā bija noilgojušies.
Ja nopietni, tad grūti pateikt. Ja salīdzina futbolu un basketbolu, man šķiet, ka skatītāju skaits ir diezgan līdzvērtīgs.
Masu jau visur kuplina jaunie censoņi – sporta skolas audzēkņi. Viņi rada ilūziju, ka tribīnes vienmēr ir pilnas.
Liepāja, manuprāt, vispār ir diezgan sportiska pilsēta.
Fantastiski redzēt, kā, piemēram, audzis un attīstījies “Dobrecova kauss”, jo tas sākās ar vienu grupu un astoņām komandām, bet tagad rit jau visu vasaru.
Notiks arī Eiropas Jaunatnes vasaras olimpiskais festivāls. Tas arī Liepājai ir liels notikums. Būsim arī Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Vienmēr esmu teicis, ka esam mūzikas un sporta pilsēta. To tagad arī parādām. Liepājnieki ir talantīgi un māk visu ko.
Kāpēc mūsējiem sokas tik labi? Jo mums ir labi treneri, labi skolotāji. Ja seko līdzi, tad var redzēt, ka jaunieši bieži mājās atved pa kādai medaļai.
– Kādas izjūtas par Liepājas atgriešanos “Optibet” hokeja līgā?
– Ļoti labas! Pie mums atkal atgriezies kārtīgs hokejs! Sāka jau palikt nedaudz dīvaini, ka halli redzam, bet hokeju tur neviens nopietni nespēlē.
Un liepājnieki parādīja, ka viņiem tas rūp, jo pirmā spēle bija ļoti apmeklēta.
Gribu paslavēt komandas mārketinga meitenes, jo viņām labi izdevies komandu noreklamēt un popularizēt tieši sociālajos medijos.
Nedaudz jau par pirmo spēli biju sabijies, jo tā notika vienā laikā ar “EuroBasket” ceturtdaļfinālu, kurā spēlēja Latvijas izlase. Bet iekšēji tomēr cerēju, ka daudzi izvēlēsies vietējo sportu. Tā arī bija.
Tagad satraucos par to, lai arī pēc kādas sliktākas spēles atbalsts nemazinās.
Pieklust, kad paliek sliktāk, ir tāda vispārīga latviešu bēda. Bet to var izskaust.
Vienam fanam no Ogres jautāju, kā viņš tur sapulcināja tik lielu aktīvu fanu kopu. Viņš teica, ka grūti gāja, vajadzēja vismaz piecus gadus, lai iecere izdotos, bet galu galā – sanāca.
Tagad Ogrē fanu pulciņš jau tāds paliels.
– Ko sagaidāt no pirmās sezonas?
– Jātiecas uz zeltu! Kā būs, tā būs, bet domāju, ka pirmajā trijniekā varam sezonu pabeigt.
Visas komandas ir diezgan līdzīgas. Varbūt tikai Ukrainas komanda uz papīra izskatās tāda spēcīgāka, bet dzīvē jau šis tas var citādāk izvērsties.
Viss var notikt negaidīti – varam uzvarēt spēcīgāko komandu un zaudēt švakākajai.
– Gan hokeja, gan basketbola spēlēs nēsājat personalizētus kreklus. Tos saņēmāt dāvanā?
– Jā. Vispirms man uzdāvināja basketbola kreklu. Man prasīja, ko uz tā uzrakstīt. Uzreiz apkārtējiem jautāju, vai palikt pie sava vārda vai iesaukas Gunča. Man teica, ka tādu Gunti nepazīst, tad nu paliku pie iesaukas.
Pagājušogad kreklu ar tādu pašu uzrakstu uzdāvināja arī Liepājas hokeja pārstāvji. Ļoti priecē, ka komandas kaut kā parāda, ka atbalsta mani.
– Braucat uz visām hokeja un basketbola izbraukuma spēlēm?
– Uz tik, cik varu paspēt pēc darba. Joprojām ļoti labi atceros savu pašu pirmo izbraukuma spēli. Saņēmos aizbraukt uz meiteņu basketbola spēli Tallinā. Izdomāju, ka pie reizes jāieplāno neliela ekskursija, tāpēc aizbraucu līdz Keilas ūdenskritumam.
Kad viss bija apskatīts, pamanīju, ka mašīnas riepai mīkstais. Riepu nomainīju, bet ar to līdz Liepājai netiksi. Palaimējās, ka atradu vienu atvērtu servisu, kas man uzreiz varēja palīdzēt.
Bet trakākais brauciens bija, kad pēc agrās maiņas darbā pa taisno braucu uz Tartu. Torīt piecos biju cēlies. Un mājās biju vien nakts vidū. Iekritu gultā un pēc kādām divām stundām atkal cēlos uz darbu. Tas bija tāds traks piedzīvojums.
Atceros, ka nekad nebiju bijis tik laimīgs iebraukt Liepājā.
Grūti arī tāpēc, ka parasti uz spēlēm braucu viens pats. Daudzi ir jautājuši, vai man kāds šos braucienus apmaksā, un tad, kad pasaku, ka par visu maksāju no savas kabatas, cilvēki skatās kā uz muļķi.
Citreiz jau kāds ar kaut ko palīdz, jo tādā veidā pasaka, ka novērtē to, ko daru. Bet šis ir mans hobijs, man tas patīk. Tāpēc, ja varu to atļauties un laiks atļauj, – braucu!
Bieži spēles iekrīt, piemēram, Rīgā pulksten 19.30. Tad parasti uzreiz pēc darba lecu mašīnā un braucu. Ne jau uz visām spēlēm tieku, bet vieglāk tomēr būtu atcerēties tās, uz kurām neesmu bijis! (Smejas.)
– Pagājušogad saņēmāt arī Latvijas Basketbola savienības kvēlākā līdzjutēja atzinību.
– Tas bija liels pārsteigums! Aizbraucu uz Ventspili, kur notika apbalvošana, atbalstīt mūsu sportistus.
Kāds kaut ko bija ieminējies, ka mani balvai izvirzīja, bet es tam neticēju līdz pat brīdim, kad to saņēmu. Uzreiz sajutos ļoti novērtēts.

– Piekrītat teicienam, ka fani ir vēl viens komandas spēlētājs?
– Protams! Mēs palīdzam! Hokejisti ir stāstījuši, ka apsēžas pēc savas maiņas un klausās, kā līdzjutēji bļauj “Liepāja! Liepāja! Liepāja!”. Viņiem uzreiz griboties skriet uz laukuma!
Viss nogurums izkūpot – skatītāji dodot papildu enerģiju, uzmundrinājumu, kas viņus atlikušajā spēlē dzen uz priekšu.
Vizītkarte
Guntis Tīde
- Dzimis 1980. gada 21. martā.
- Strādā komunālo pakalpojumu sniegšanas uzņēmumā “Tranzīts L”.
- Savulaik bijis Baltijas čempions svarcelšanā un spēlējis futbolu.
- Hobijs ir ceļošana – vislabāk patīk pilsdrupas, ūdenskritumi, alas un citi dabas objekti.
- 2024. gadā Latvijas Basketbola savienība viņu kronēja par sezonas #6 spēlētāju jeb kvēlāko līdzjutēju.
- Liepājas sportistiem braucis līdzi uz izbraukuma spēlēm Lietuvā, Igaunijā, Somijā.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.