Karjeras lielāko daļu Ilmārs Verpakovskis pavadīja Liepājas ”Zvejniekā”, bija viens no komandas līderiem un ilggadējs kapteinis.

Ilmārs, iespējams, ir visu laiku tehniskākais Liepājas futbolists, bija ne tikai 11 metru sitienu speciālists, bet arī to ”nopelnītājs”. 80. gados, ja ”Zvejniekam” nevedās ar vārtu gūšanu, Verpakovskis filigrāni iegāja pretinieku soda laukumā un tur sāka tā ”tamborēt”, ka bieži vien sāncenšiem nekas cits neatlika, kā pārkāpt noteikumus.

Vienu sezonu 1989. gadā aizvadīja Rīgas ”Daugavas” rindās, strādāja vēlāk arī ”Liepājas metalurga” futbola sistēmā, būdams Liepājas jauno futbolistu skolotājs.

Ilmārs Verpakovskis 1992. gada 8. aprīlī piedalījās Latvijas nacionālās izlases pirmajā spēlē pēc valsts neatkarības atgūšanas, kad izbraukumā mūsu komanda ar 0:2 zaudēja Rumānijai. Tas pussargam bija vienīgais oficiālais mačs izlasē, neskaitot divas spēles neoficiālajā Baltijas kausa izcīņā gadu iepriekš.

”Ielas, jūra, stadions, kur tika pavadīta liela daļa manas bērnības gan trenējoties, gan sekojot tēva spēlēm, – tās ir manas pirmās apzinātās atmiņas un emocijas,” savulaik intervijā žurnālam ”Liepājas Vēstules” sacīja visu laiku rezultatīvākais Latvijas izlases futbolists, Ilmāra dēls Māris Verpakovskis.

Ilmārs 1979. gadā sāka spēlēt ”Zvejniekā”. Interesanti, ka tieši tas ir Māra dzimšanas gads. ”Futbols uzreiz bija mājās. No trīs, četru gadu vecuma gaidīju to dienu, kad varēšu iet trenēties. Ļoti gribēju spēlēt un tēvam iet līdzi uz treniņiem. Biju pat apvainojies, kādēļ mani neved uz treniņiem, bet toreiz puikas tik agri nesāka. Futbolu man neviens neuzspieda. Tas man likās pašsaprotami: tētis spēlē, man arī jāiet.”