Jānis Mandeiks
Laikraksta "Kurzemes Vārds" pielikums "Liepāja sporto"
– Vai var piekrist apgalvojumam, ka sieviešu futbols Liepājā kļūst arvien populārāks?
– Tikko apritēja trīs gadi, kopš es strādāju sieviešu futbolā, un, raugoties uz statistiku, varu piekrist, ka progress ir jūtams.
Šoreiz es neakcentēšu sportiskos panākumus, bet gan iesaistīto cilvēku skaitu. Kad sāku trenēt, mums bija ap trīsdesmit meitenēm, vecumā no sešiem līdz 39 gadiem, tad šobrīd šis skaits ir palielinājies līdz 140.
Virsotne mums šobrīd ir 1. līgas komanda, seko U-14 vecuma grupa, tad nāk U-12 meitenes, ar kurām strādā Daniels Sērmoliņš, tad U-9 komanda, kuru trenē Armands Vīksna, un vēl veidojas U-6 grupa.
Ar pašām jaunākajām darbojas Sērmoliņš un Līga Brigmane, kura iepriekš spēlēja mūsu galvenajā komandā. Augot spēlētāju skaitam, sākam saskarties ar problēmu – nepieciešams palielināt treneru skaitu.
– Kāpēc parādījusies tāda izaugsme un vēlme trenēties?
– Reizē ar manu atnākšanu par Futbola skolas vadītāju kļuva Aivis Tints, un viņš pilnībā mums uzticējās un bija ļoti atbalstošs.
Aivis gudri vadīja procesus, nejaucās iekšā detaļās, izteica savu viedokli, un mums izveidojās laba sadarbība. Tas bija pirmais svarīgais faktors izaugsmes pamatā, savukārt otrs faktors ir tas, ka mēs darām vairāk melnā darba, sameklējam potenciālu, kas atrodas tepat blakus.
Daudz staigājam pa skolām, aģitējam, runājam. Treneru korpuss ir audzis, un tas arī devis papildu grūdienu.
Sadarbība starp treneriem ir visnotaļ auglīga, palīdzam cits citam šajā darbā, un tie visi ir galvenie faktori, kāpēc veidojas progress.
Pašlaik viss izdodas, ar motivāciju viss ir kārtībā, un ceru, ka tā arī turpināsies.
– Kur tu un sportistes rod vēlmi augt un attīstīties?
– Nu, ja meitenes nav futbolā, kur viņām vēl būt? Daļa ir basketbolā, neliels skaits vieglatlētikā, hokejā nav, florbolā ļoti maz. Ir, protams, sporta un mākslas vingrošana, bet arī tur ir limitēts skaits.
Ja pieņemam, ka zēni un meitenes ir puse uz pusi, bet Futbola skolā ir ap 500 puišiem, tad kur ir meitenes? Tas nozīmē, ka viņas neko nedara. Tādēļ jāiet meklēt un jāpiesaista.
Mēs sākotnēji neliekam lielu akcentu uz futbolu, astoņos gados mums nav mērķa visus apspēlēt un gūt tikai uzvaras visos turnīros.
Mēs liekam citus akcentus – līdz desmit gadiem veicinām vispusīgu sagatavošanu, ar fiziskām aktivitātēm. Nav mums mērķa pirmajā gadā iet uz rezultātu.
Mana galvenā motivācija ir šāda – kad pirms trīs gadiem pārcēlos no Rīgas atpakaļ uz Liepāju, nolēmu, ka strādāšu darbu, kas man ir sirdslieta, un sev uzstādīju nosacījumu, lai kur es nonākšu, vēlēšos to vidi uzlabot. Un, ja pienāks diena, kad man būs jāiet prom, gribu, lai šeit esmu atstājis ko paliekošu.
– Kā novērtē aizvadīto sezonu no sportiskā aspekta?
– Kopumā ņemot, sezona bija laba. Mums ir labas 2008. gadā dzimušās meitenes, un vēlējāmies uzvarēt U-14 čempionātu, ko diezgan pārliecinoši arī paveicām.
U-16 čempionātā, objektīvi vērtējot, varējām ielauzties trijniekā, bet mērķis bija dot iespēju jaunākām sportistēm apgūt spēli 11:11. Tamdēļ vairākās cīņās, kur mums labi gāja, devām iespēju plašākam spēlētāju lokam un nereti izlaidām iniciatīvu no rokām, un noslēgumā finišējām 5. vietā. Bet par šo rezultātu īpaši nepārdzīvojām, lai gan mūsu potenciāls bija augstāks.
Runājot par 1. līgu, jāsaka godīgi, jau pirms sezonas varēja noprast, ka būsim absolūtās favorītes lomā.
Visas sezonas laikā bija tikai divas sarežģītas spēles – izbraukumā pret Rēzekni un savā laukumā ar Daugavpils vienību. Pārējos mačos mums bija izteikts pārsvars, un vairums cīņās pretinieces netika pāri centra līnijai. Latvijas kausā vēlējāmies spēlēt finālā, gribējās arī, protams, uzvarēt.
Šogad sanāca cīnīties divos finālos, vispirms martā bija pērnās sezonas pārceltais fināls un tagad, oktobra vidū, jau šīs sezonas kausa izšķirošā cīņa. Abos finālos problēmas bija līdzīgas, cīnījāmies ar sastāva problēmām.
Sevišķi sāpīgi bija, ka spēles dienā slimības dēļ izkrita Evelīna Freidenfelde, tādējādi mums bija limitētas iespējas veikt kvalitatīvas maiņas. Aizvadījām vājas pirmās divdesmit minūtes, bet turpinājumā dominējām un demonstrējām labu sniegumu. Nospēlējām 120 minūtes bez maiņām, lai gan 95. minūtē trīs spēlētājas prasīja maiņu. Viena maiņa bija sagatavota, bet to taupīju, līdz kāda pilnībā noplīsīs.
Uzvarējām pusfinālā, kurā bijām pelnījuši zaudējumu, bet zaudējām finālā, kur spēlējām labāk.
– No šodienas skatpunkta lūkojoties, vai bija pareizs lēmums pamest augstāko līgu un pārcelties uz 1. līgu?
– Uzskatu, ka lēmums bija pareizs. Mēs būtu bijuši konkurētspējīgi, noteikti nepaliktu pēdējie, bet dilemma bija, kā nospēlēt sezonu ar tik minimāliem resursiem.
Lai šādā līmenī spēlētu, vajag vismaz 20 spēlētājas, jo ir neizbēgamas traumas, slimības vai citi iemesli.
Lai spēlētu virslīgā, jāsasniedz 14 gadi, un tas nozīmē vēl mīnus divas futbolistes. Tas nebūtu nopietni, ja kādā no mačiem mēs nevarētu savākt vismaz 11 spēlētājas.
– Kā raugies uz nākamo sezonu? Kādi ir tuvākie uzdevumi?
– Turpināsim palielināt meiteņu skaitu futbolā un ar to nodarbosimies arī nākamajos gados, tādējādi domāsim par vēl kāda trenera piesaisti.
Nākamgad atgriezīsimies virslīgā. Sākam jau apzināt spēlētājas, nebūs Signijas Šenbergas, kura pārceļas uz Rīgu, bet komandā ieplūdīs perspektīvās, jau manis pieminētās 2008. gadā dzimušās sportistes, kā arī divas 2009. gadā dzimušas futbolistes.
