Pēc “Liepājas metalurga” triumfa Latvijas čempionātā 2005.gadā trīs sezonas pēc kārtas nācies samierināties ar sudrabu. Jā, futbols ir sporta karalis, jā, otrā vieta ir augsts sasniegums, taču Liepājas kājbumbas mīļiem šis sudrabs ne tikai kairinoši smeldz pakrūtē, bet jau sāpīgi iesēdies aknās. Mēs gribam zeltu!

Tiem futbola cienītājiem, kas jau pašā sākumā, proti, kad pie saviem pienākumiem tikai ķērās bijušais “Skonto” un Latvijas valstsvienības treneris Jurijs Andrejevs, neticēja, ka viņš spēs ar mūsu komandu sasniegt zelta medaļu spozmi, izrādījās taisnība. Tomēr nekādi nevar piekrist arī tiem, kas, nesenās nostalģijas vadīti, teju vai raudāja pēc Benjamina Zelkēviča. Lietuviešu speciālista laiks Liepājā bija beidzies, to rādīja gan viņa paša attieksme, gan komandas demonstrētā spēle. Tātad vajadzēja jaunu treneri. Diemžēl par tādu kļuva Jurijs Andrejevs. Būtībā Liepāja upurēja vienu sezonu, lai sev un citiem Latvijā pierādītu, ka Andrejeva kungs tomēr nav treneris, kas spējīgs sasniegt augstus mērķus. Nav šaubu, ka uz J.Andrejeva grābekli būtu uzkāpusi kāda cita komanda, jo agrāk vai vēlāk pēc neveiksmes, vadot valsts izlasi, kāds viņu būtu vēlreiz pārbaudījis darbībā. Tagad tas vairs nav jādara.

Protams, vaina jāuzņemas arī tam cilvēkam, kurš izdarīja liktenīgo izvēli. Kluba prezidents Sergejs Zaharjins nevarēja paredzēt, cik dārgi tā maksās. Jauna trenera izraudzīšanās ar zināmu risku saistīta vienmēr, to pašu var teikt par Rīdigera Abramčika iecelšanu galvenā trenera amatā – pirmā Rietumu speciālista kluba “Liepājas metalurgs” pastāvēšanas vēsturē. Vai vācu treneris būs īstais, mēs uzzināsim tikai nākamās sezonas beigās (panākta mutiska vienošanās, ka vācietis turpinās darbu arī nākamsezon). Jebkura vieta, izņemot pirmo, tad būs saucama par neveiksmi, jo nav šaubu, ka sudrabu Liepājas komanda var izcīnīt arī ar Liepājas treneri. Un, iespējams, sasniegt arī ko vairāk.

J.Andrejevs uzsāka gatavošanos laikus, darīja to godprātīgi, noritēja treniņnometnes siltajās zemēs, kur mūsējie cienīgi nospēlēja ar stiprām komandām, tika saglabāti vairāki futbolisti, ar kuriem pirms sezonas iztecēja līgumsaistības, bet… Tik neveiksmīgu sezonas sākumu klubs “Liepājas metalurgs” savā 11 gadu pastāvēšanas vēsturē vēl nebija piedzīvojis. Šokā bija visi: skatītāji, treneri, kluba vadītāji un, protams, arī paši futbolisti.

Pirmajā virslīgas spēlē pret “Olimpu” izbraukumā, kurā liepājnieki uzvarēja ar 3:1, bija redzams, ka saturīga snieguma nav, taču tas tika norakstīts uz pavasarīgā futbola rēķina. Turpmākajās spēlēs sekoja īstas mocības pretinieku vārtu priekšā – aizsargs Deniss Ivanovs kompensācijas laikā izglāba metalurgus no “Blāzmas” dzēliena, Ventspilī vairāk bija pelnīts zaudējums, nekā 0:0, tad neveiksme mājās pret “Skonto” 1:2, kaut gan šo spēli liepājnieki aizvadīja samērā labi, sagrāve pret “Daugavu” 1:4, bezvārtu neizšķirts pret “Vindavu”… Katastrofa! Un katastrofa turpinās – neizšķirti pret “Rīgu” un “Jūrmalu”, minimāla uzvara pār “Dinaburg”, bet otrais riņķis sākas ar 1:1 pret “Olimpu”… Kluba prezidents līdz tam bija vairākas reizes ticies gan ar komandu, gan treneri un ticēja, ka tas ir tikai ļauns murgs, no kura vēl var pamosties. S.Zaharjins bija pacietīgs, bet 14.jūnijā arī viņa pacietībai bija gana.

Komanda atradās nopietnā psiholoģiskā bedrē. Vajadzēja atgūt ticību saviem spēkiem. Futbolisti bija izmisumā un jau vairs nezināja, kā spēlēt, ko darīt, lai visu vērstu par labu. Protams, vaina bija jāuzņemas arī viņiem. Galvenie grēkāži tika atrasti – Mihaļčuks, Kļimeks, Rimkēvičs, Bleidelis, Rubīns. Ja par pirmajiem trim īpašu jautājumu nav, tad divu pēdējo vietā tik pat labi varēja būt arī kādi citi. Acīmredzot klubam šo divu futbolistu algošana krietni vairāk sita pa kabatu, un tāpēc šāds lēmums ir saprotams.

Izlieto ūdeni sāka smelt galvenā trenera pienākumu veicējs Vladimirs Osipovs. Pamazām liepājnieku spēle vairāk sāka atgādināt uzbrukuma futbolu, protams, palīdzēja arī Ģirta Karlsona pievienošanās mūsu komandai, un pēc septiņiem virslīgas mačiem Liepājas treneris varēja aiz sevis skaļi aizcirst durvis, pret “Jūrmalu” panākot rekorduzvaru 7:2. Tiesa, šajā mačā konsultantu lomā jau darbojās vācu speciālisti.

R.Abramčikam izdevās V.Osipova iesākto novest līdz sudrabotām beigām. Vairāk arī no viņa neko nevarēja prasīt, jo, īsti neapzinoties citu komandu spēku un paša rīcībā esošo futbolistu varējumu, no kļūdām nevarēja izvairīties. Atcerēsimies, ka arī R.Abramčika vadībā komanda trīs reizes pamanījās nospēlēt 0:0, turklāt divreiz viesos pret “Dinaburg”. Toties vācietis ieviesa komandā citas spēles shēmas, citu filozofiju. Spēlējot ar trim aizsargiem, diviem izteiktiem un vienu atvilkto uzbrucēju, uzbrukumos aktīvi iesaistoties pussargiem un arī aizsargiem, sniegums kļuva agresīvāks. Šim trenerim nevajag, lai futbolisti stāv “Šelesta līnijās”, viņš grib, lai visi futbolisti uzbrūk, kad komanda dodas uzbrukumā, un visi aizstāvas, kad jāatvaira pretinieka spiediens. R.Abramčiks ir izteikts uzbrukuma futbola piekritējs, un viņa vadībā sāncenšu vārtus pa kādai reizei pamanījās apdraudēt mūsu komandas visu ampluā spēlētāji. Futbolisti kļuva atraisītāki, saprotot, ka viņi var būt daudzpusīgāki un veikt ne tikai savus galvenos pienākumus.

Aizgājušajā sezonā jau ceturtdaļfinālā esam zaudējuši Baltijas līgas čempionu troni, tāpat ceturtdaļfinālā esam atstājuši Latvijas kausa izcīņu, UEFA kausa izcīņa mums beidzās otrajā kvalifikācijas kārtā. Šos turnīrus nevar vērtēt atrauti no sezonas galvenajām sacensībām – virslīgas. Kluba “Liepājas metalurgs” pastāvēšanas vēsturē galveno futbola komandu vienas sezonas gaitā nav vadījuši trīs dažādi treneri. Bet pēdējo reizi Liepājā tas bija 1994.gadā, kad komanda “Liepāja” Latvijas čempionātā sezonu noslēdza 11.vietā un to trenēja Jānis Zuntners, Eduards Safjanovs un Ilmārs Verpakovskis.

Protams, ka zelts ir tas, pēc kā mēs kārojam, tomēr pēc tik neveiksmīga sezonas sākuma, pēc tik saraustītas un sarežģītas sezonas un treneru maiņām nosargātās sudraba godalgas nozīmē, ka tomēr izdevās sasmelt izlieto ūdeni. Gaidījām vairāk, bet varēja būt vēl sliktāk.

“Liepājas metalurgs” 2008.gada sezonā

Fakti

– pirmos 10 mačus virslīgā metalurgi nospēlēja Jurija Andrejeva vadībā, nākamos 7 – Vladimira Osipova vadībā, bet pēdējos 11 – Rīdigera Abramčika vadībā;

– 28 spēlēs 11 neizšķirti (sešās no tām – bezvārtu neizšķirts) – rekords virslīgā 2008.gadā un kluba rekords tā pastāvēšanas vēsturē;

– tikai 3 zaudējumi – tieši tikpat cik čempioniem. Mazāk zaudējumu, vienu “Liepājas metalurgs” piedzīvoja tikai 2005. – triumfa gadā virslīgā;

– dziļākā bedre: jūnijā “Liepājas metalurgs” turnīra tabulā bija 6.vietā;

– no statistikā fiksētajiem mūsu komandas 48 gūtajiem vārtiem divus savu vārtu tīklā raidīja pretinieki, bet trīs pienākas par tehnisko uzvaru pret “Rīgu”;

– ne pret vienu komandu metalurgiem šosezon nav negatīva savstarpējā bilance, taču neviena pirmā sešnieka komanda nav uzvarēta visas četras reizes, bet tikai viena komanda no otrā četrinieka pieveikta abas reizes (pret Blāzmu” divreiz 1:0);

– pārliecinošākā uzvara virslīgā – 7:2 Liepājā pret “Jūrmalu”, sāpīgākais zaudējums – 1:4 pret “Daugavu” viesos.

futbolists                 spēles, vārti virslīgā spēles, vārti kopā*    vērtējums**

vārtsargi
Viktors Spole               23               32                         7
Aleksejs Krucs              2                 5                          b/v***
Pāvels Štreinbors           2                 3                           b/v

aizsargi
Deniss Ivanovs           20 – 4       25 – 5                         8
Antonio Fereira          25 – 2       36 – 3                         8
Oskars Kļava             24 – 2       35 – 2                         7
Dzintars Zirnis             26 – 0      38 – 0                        6.5
Antons Jemeļins          7 – 0        13 – 0                          6
Andrejs Žuravļovs       2 – 0         4 – 0                        b/v
Dmitrijs Mihailovs       1 – 0          2 – 0                        b/v

pussargi
Pāvels Surņins            24 – 0     33 – 1                            9
Toms Tamošausks     25 – 1     36 – 1                            7
Darjus Miceika          19 – 2      26 – 3                            6
Imants Bleidelis          11 – 0     18 – 2                            6
Genādijs Soloņicins    26 – 1     37 – 2                            6
Andrejs Rubīns          10 – 0     15 – 1                            6
Ruslans Mihaļčuks      2 – 0        8 – 0                           b/v
Maksims Rafaļskis      6 – 0       7 – 0                            b/v
Jevgēņijs Golovins      6 – 0        9 – 0                            b/v
Nils Sitenkovs            0 – 0       1 – 0                             b/v

uzbrucēji
Kristaps Grebis          23 – 13    29 – 16                         7.5
Ģirts Karlsons            14 – 9      18 – 11                         7
Vladimirs Kamešs       12 – 0     19 – 3                           6
Ričards Beņušis           24 – 5     32 – 6                           5
Arkadiušs Kļimeks     10 – 1      17 – 6                           5
Artūrs Rimkēvičs         8 – 1       12 – 4                           4
Andrejs Prohorenkovs 7 – 2       8 – 2                            b/v
Viktors Dobrecovs      8 – 0       10 – 0                           b/v
Raivo Kalniņš              1 – 0       1 – 0                             b/v

* visas spēles “Liepājas metalurga” sastāvā virslīgā, Latvijas kausa izcīņā, Baltijas līgā un UEFA kausa izcīņā.
** laikraksta “Kurzemes Vārds” vērtējums futbolistu sniegumam 2008.gada sezonā kopumā pēc 10 ballu sistēmas (sportistiem, kas komandas sastāvā laukumā izgājuši vairāk nekā 10 spēlēs).
*** bez vērtējuma.

Ints Grasis,
“Kurzemes Vārds”