Ceturtdien Baltijas līgas pirmajā finālspēlē viesos “Liepājas metalurga” futbolisti pieveica “Ventspili” un ielika labus pamatus uzvarai divu spēļu summā. Grūti pateikt, vai pirotehnikas salūts pirms šīs spēles bija veltīts jaunajiem virslīgas čempioniem vai potenciālajiem Baltijas līgas uzvarētājiem, taču, sākoties spēlei, bija acīm redzami, ka liepājniekiem ir daudz vairāk motivācijas nekā mājiniekiem, kas, nedaudzo bezdarbnieku, pensionāru un no skolas pamukušo pusaudžu atbalstīti, darba dienas vidū pulksten 13 bija sanākuši Ventspils centrālajā futbola arēnā, nevis uz blakus esošā skolas laukuma mākslīgā seguma, kā sākotnēji bija pareģots.

Uzbrukuma smailē mūsu komandā bija izvirzīti Karlsons un Kamešs, aizsardzības līniju veidoja mūsu pamatčetrinieks, bet balsta pussarga postenī darbojās Miceika.

Ventiņi vēl nebija paguvuši īsti atjēgties, kad pēc Soloņicina stūra sitiena bumba soda laukumā atsitās pret zemi un Fereira ar galvu to prasmīgi pāradresēja vārtu tālajā stūrī, pārsteidzot gan aizsargus, gan Vaņinu. Ventspilnieki trenera Grigorčuka skarbos vārdus no tribīnes nedzirdēja (viņš no komandtiltiņa bija diskvalificēts par izdarībām iepriekšējā Baltijas līgas mačā) un turpināja spēlēt ar virslīgas zelta medaļām kaklā. Spēle bija līdzīga, taču viesi darbojās mērķtiecīgāk un aktīvāk, kaut gan bīstami momenti veidojās gan pie vieniem, gan pie otriem vārtiem. Divas reizes izcelties varēja jauniņais Kamešs, kuram, iespējams, rezultātu liedza sasniegt pārliecības trūkums par savu varējumu un treneru līdz šim mazā uzticība talantīgajam uzbrucējam. Vēl atmiņā palika spēcīgais un tikai nedaudz neprecīzais Miceikas tālšāviens. 36.minūtē Karlsons izdarīja to, ko mēs gaidījām jau labu laiciņu, – centrējums beidzās ar viņa precīzu sitienu kreisajā stūrī ar galvu.

Spēles otrajā daļā ventspilnieki centās uzbrukt jau ar pirmajām minūtēm, taču nevarētu teikt, ka viņi spēles grožus pārņēma savās rokās. Drīzāk izskatījās, ka spēles liktenis ir izšķirts, tomēr intrigu radīja uz maiņu iznākušais bijušais mūsu komandas džokers Kristaps Grebis, kas pēc centrējuma ar potīti novirzīja bumbu devītniekā – 1:2. Tiesa, Soloņicins nolēma paturpināt iepriekšējā mačā iesākto kreisās kājas un kreisā stūra mērķi – no 18 metriem raidītā bumba iezvanīja liepājnieku pārliecinošu uzvaru un ielika pamatakmeni Baltijas līgas pirmā čempionāta uzvarai.

Tikai prieka par to, paraugoties uz mūsu komandas potenciālu, ir gaužām maz. Baltijas līga vēl nav izkāpusi no bērna autiņiem. “Liepājas metalurgs” var uzvarēt jebkuru Baltijas un Latvijas komandu. Žēl, ka futbolisti trenera Benjamina Zelkēviča vadībā to nespēja virslīgas izšķirīgajās spēlēs un nenodrošināja paša galvenā uzdevuma izpildi otro sezonu pēc kārtas. Uzvara nāca par vēlu, lai sasniegtu pirms sezonas izvirzītos mērķus.

Futbola sezona šonedēļ beigsies. Tiksimies Liepājas “Daugavas” stadionā svētdien pulksten 14.

Komentāri

“Liepājas metalurga” galvenais treneris Benjamins Zelkēvičs:
– Pretinieki bija labi sagatavojušies spēlei, kontrolēja bumbu. Mums savukārt izdevās pretuzbrukumi. Varēja manīt, ka ventspilnieki nav pietiekami noskaņojušies. Mēs nedrīkstam būt pārliecināti par uzvaru divu spēļu summā.

“Ventspils” galvenais treneris Romāns Grigorčuks:
– Apsveicu metalurgus ar uzvaru. Ar komandas parādīto sniegumu neesmu apmierināts. Spēlējām vidēja līmeņa futbolu, un arī visa spēle bezrezultatīvi risinājās laukuma vidusdaļā. Aizsardzībā pieļāvām neiedomājamas kļūdas. Nenolaižam rokas un ceram uz pozitīvu rezultātu divu spēļu summā.

Baltijas līgas 1.finālspēle.

“Ventspils” – “Liepājas metalurgs” 1:3 (0:2).
“Liepājas metalurgs” – Spole, Ivanovs, Fereira, Kļava, Zirnis, Miceika, Soloņicins, Bleidelis, Rubīns (Surņins, 72.), Karlsons, Kamešs (Žuravļovs, 79.).
Vārtu guvēji: “Ventspils” – Grebis (75.); “Liepājas metalurgs” – Fereira (3.), Karlsons (38.), Soloņicins (78.).
Brīdinājumi: “Ventspils” – Dubenskis (37.); “Liepājas metalurgs” – Soloņicins (12.).

Ints Grasis,
“Kurzemes Vārds”