Bruno Zabis: Pagājušās sezonas beigās “Liepāja” atdzīvojās
"Kurzemes Vārds"
Cik neveiksmīgi hokeja klubs “Liepāja” aizvadīja pagājušo sezonu, kurā neiekļuva Latvijas virslīgas izslēgšanas spēlēs, tik cerīgs ir šīs sezonas starts. Lauvas turas kopvērtējuma augšgalā un vieš līdzjutējos optimismu, ka pavasarī mūsējie cīnīsies par pašmāju čempionāta godalgām. Izteikts komandas uzbrukuma līderis ir Bruno Zabis. Piespēļu lielmeistars 14 mačos ir sakrājis 26 (5+21) punktus un ieņem stabilu līderpozīciju virslīgas rezultatīvāko spēlētāju sarakstā.
– Piekrīti taču, ka skats uz turnīra tabulu ir patīkams?
– Jā. Cenšamies aizķerties aiz katra punkta. Var teikt, ka mums tas izdodas diezgan veiksmīgi.
– Par patīkamām ainām varam runāt arī rezultatīvāko spēlētāju saraksta kontekstā, jo pirmajās trīs pozīcijās atrodas “Liepājas” pirmās maiņas uzbrucēji Bruno Zabis, Māris Diļevka un Marks Kaļeiņikovs. Secinājums šķiet acīmredzams – jūsu ķīmija ir lieliska.
– Mēs ar Māri spēlējam kopā jau daudzus gadus, bet Egila Kalna vietā tagad ir Marks, kuram ir tāda pati funkcija.
– Hokejs ir traumatisks sporta veids, un pat pasaules vadošie spēlētāji ir stāstījuši, ka pretinieki viņus apzināti medī un sit, cenšas traumēt. Vai Latvijā tā notiek?
– Nē. Tā nevar.
– Vai tāpēc, ka Latvijā visi spēlētāji cits citu labi pazīst?
– Tas nav sportiski. Es domāju, ka pie mums neviens to neiedomājas darīt. Visi tiešām cits citu pazīst, lai arī čempionāts ir pamainījies, jo jaunie pienāk klāt. Tomēr pārsvarā spēlētāji ir savstarpēji pazīstami, nevienam nav, ko dalīt. Katrs dara savu darbu.
– Taču visos sporta veidos spēlētāji provocē pretiniekus, vai ne?
– Protams. Tā ir sporta sastāvdaļa. Pēc spēles visi atsveicinās ar smaidu uz lūpām, pasmejas par to muļķību. Taču spēles laikā uz ledus pretinieki nav draugi. Katrs cīnās par savas komandas uzvaru.
– Vai var teikt, ka šīs sezonas sākums ir pagājušās sezonas sekmīgās izskaņas turpinājums?
– Pagājušās sezonas sākums bija ļoti grūts. Nesapratu, kurs es atrodos. Nekad nebiju tā zaudējis. Man bija sava veida kultūršoks. Tomēr cepuri nost tiem puikām, kuri spēlēja. Viņiem tā bija iespēja iegūt labu pieredzi izaugsmei. Domāju, ka virslīgā ir ļoti labs līmenis, ja salīdzina ar Vācijas trešo līgu. Domāju, ka var salīdzināt arī ar Franciju. Kvalitatīvs sports vispār veido pilsētas sadzīvi un tēlu. Spēles skatās bērni un jaunieši, viņi gūst iedvesmu.
– Atklāj, lūdzu, dažas nianses par hokeja ekipējumu. Piemēram, cik daudz līmlentes jeb skoča jūs izmantojat?
– Daudz. Skoču čaļi tin visur. Vajag vai nevajag. Pietin ceļsargus, jo to lipekļi īsti netur. Astoņu gadu laikā lipeklis nolietojas. Vēl ir speciālas hokeja lentes, ko tin uz nūju lāpstiņām. Ja nūja ir notīta, tad ir vieglāk to satvert, ripa nemūk projām. Ja kaut kas ķeras, tad ar lenti var izmainīt ripas kontroli.
– Tomēr pats galvenais arī novembrī būs hokejs. Novēlu jums turpināt sekmīgi cīnīties un atgriezt hallē skatītājus, kuru skaits jau ir visai liels.
– Jā, mums vajadzētu turpināt sekmīgi cīnīties. Būtu labi, ja atgūtu vēl vairāk skatītāju. Viņi dod papildu enerģiju. Pagājušajā gadā mūsu rezultāti nebija tik spilgti, bet cilvēki ticēja un nāca. Skatītājiem ir liela nozīme.
Plašāk interviju ar Bruno Zabi lasiet laikraksta “Kurzemes Vārds” 1.novembra numurā.
#kvards-20191101-06#