Anna Konrāde
– Tavas hokejista gaitas neaizsākās četru gadu vecumā, kā tas tagad ierasts?
– Esmu no Sauleskalna – 10 kilometru attālumā no Madonas. Spēlēju futbolu Madonas rajona izlasē. Paralēli ar vietējiem puišiem “griezām” ledu uz dīķa. Sanāca tā, ka mans futbola treneris izkārtoja man iespēju apmeklēt Aleksandra Cicurska treniņu Rīgā. Tobrīd man bija 14 gadi.
Cicurskim tajā brīdī nebija tā stiprākā komanda, taču arī es nemaz nezināju, kas ir “zilā līnija”. Tad trīsreiz nedēļā četros no rīta cēlos un braucu uz Rīgu.
– Tam vajadzēja lielu gribasspēku.
– Jā, bet tajā laikā mēs spēlējām visas sporta spēles un
vecākiem bija jādomā, kā bērnus dabūt mājās. Šobrīd ir otrādi.
Uzņēmība man bija asinīs, taču tikpat liela tā bija arī maniem vecākiem. Kad sāku trenēties Rīgā, slidoju pa 3–4 stundām dienā. Divu gadu laikā tiku U18 izlasē. Pēcāk sekoja arī dalība U20 izlasē.
– Kopš sāki spēlēt hokeju, vai domāji, ka kādreiz kļūsi par treneri?
– Noteikti ne. Domāju, ka spēlēšu hokeju, kā minimums, kaut kur Skandināvijā. Sapņoju par NHL. Par izglītību un karjeru tolaik noteikti nedomāju.
Tagad ir citādāk, hokejisti, protams, sapņo, taču vecāki vairāk mudina mācīties.
– Kā nonāci līdz Liepājai? Madona ir Daugavas otrajā pusē.
– Pēc U18 izlases čempionāta, treneris Leonīds Beresņevs uzaicināja mani uz Liepāju. Deviņdesmitajos bija divas spēcīgas komandas, viena no tām “Liepājas metalurgs”. Sāku strādāt arī par treneri.
Pirmajā komandā bija 52 cilvēki. Liepāja piedzīvoja hokeja uzplaukumu.
“Liepājas metalurgs” izveidoja lielisku infrastruktūru ar internātu, kā hokeja akadēmiju. Visas komandas visos vecuma posmos bija labākās Latvijā. Hokejistiem bija milzīga konkurence, cīņasspars.
– Kas tevi šodien motivē kā treneri?
– Par treneri strādāju jau 17 gadus. Lielākoties motivē paši spēlētāji. Neviens treneris nevar pateikt: “Tas ir mans audzēknis!” Ikviens spēlētājs savas hokeja karjeras laikā iziet cauri vairākiem treneriem. Tam ir savi plusi un mīnusi.
Ja man būtu jāaizved viena komanda no sākuma, no iesācējiem līdz pieaugušajiem, es to izdarītu!
Šodien tā “bagāža” ir pavisam cita – pieredze ir daudz lielāka. Liela motivācija ir panākumi arī ar U16 izlasi. Tas rāda, ka es varu kaut ko iedot arī tik meistarīgiem spēlētājiem.
Skaidrs, ka tu priecājies un lepojies par tiem puišiem, kas spēlē hokeju, taču vēl lielāks prieks man ir par tiem čaļiem, kas dienē armijā, Jūras spēkos, vada savus uzņēmumus – visi mani audzēkņi ir gudri, inteliģenti un kārtīgi vīri.
Statistiski, viens no desmit tūkstošiem manu hokejistu spēlē NHL.
– Ikdienā Liepājā strādā ar U17 komandu. Kā ir mainījušies hokejisti, kādas ir viņu vērtības?
– Šodien mainījušies ir vecāki. Kādreiz veda uz hokeju, lai apbružātos. Šodien varu teikt, ka liela daļa vecāku ved savus bērnus uz hokeju ar domu, ka tie spēlēs augstā līmenī un nodrošinās viņiem vecumdienas.
Bērniem vajag palīdzēt. Man ļoti patīk pusaudžu posms. Viņi kļūst par vīriešiem, un bieži vien man ir jārisina ar hokeju nesaistītas lietas. Vecākiem nepatiks dzirdēt, bet pusaudžu gados vecāki noteikti nebūs pirmie, kam visu izstāstīt. Pusaudži nemainās.
Vecāki arvien mazāk pievērš uzmanību tiešām svarīgām lietām, līdz ar to paši puiši ir mazliet vieglprātīgāki. Daudzas lietas krīt no gaisa.
Citiem slidas ir dārgākas nekā mana mašīna, taču tas vispār nav būtiski paša hokejista attīstībā.
Svarīgāk būtu ikdienā elementāri apvaicāties – kā tev iet? – vai arī apmeklēt spēles. Iesaistīties bērna dzīvē.
Jebkuram cilvēkam ir savi “griesti” katrā jomā, viņš nevar būt labākais it visā. Sanāk, ka visi izcilnieki ir trāpījuši savā jomā, tikai hokejā tas ir sarežģītāk, te ir agrāka specializācija.
Būtu lieliski, ja bērni varētu izmēģināt katru dienu citu sporta veidu, lai gan man gribētos teikt, ka arī 10 gados vēl nav par vēlu – vēl šodien atceros, kā Rihards Ričards Fomins (bijušais HK “Liepāja” spēlētājs) kopā ar tēti atnāca uz ledushalli ar slidām no lielveikala, viņam tobrīd bija astoņi gadi.
– Lai sāktu vēlāk, nepieciešams talants vai pietiks ar smagu darbu?
– Neticu talantam, visi panākumi ir tikai smaga darba rezultāts. Daudzas lietas attīstot ikdienā, spēles gaitā par to vairs nebūs jādomā. Ej nu sazini, kā man būtu, ja sāktu spēlēt 5 gadu vecumā. Ir jāpamēģina daudzas lietas. Neiesaku steigties.
– Kā hokeja trenera darbs spēj sadzīvot ar slodzi un atalgojumu, par kuru mūsu valstī daudz diskutēts?
– Mēs Liepājā nevaram strādāt ar visiem bērniem vienādi, jo skaitliski diemžēl audzēkņu varētu būt vairāk, taču tas ir ļoti apjomīgs darbs.
Komandas darba organizēšana ir laikietilpīga, un atalgojumu sistēma treneriem Latvijā nav īpaši elastīga. Darbam jābūt nepārtrauktam. Ar to laiku, kas tiek piešķirts uz ledus, noteikti nepietiek. Ļoti daudz jāstrādā papildus.
– Tu jau minēji, ka tuvojas 20 gadu darba stāžs. Vai ir uzstādīti mērķi arī nākamajiem 20?
– Šobrīd man dzīvē svarīgākais ir ģimene. Tieši tāpēc es arī ļoti gribētu palikt Liepājā, papildināt zināšanas un mācīties no labākajiem. To novēlu arī saviem kolēģiem.
– Kā tu motivē savus spēlētājus? Vai jāmotivē arī U16 izlasē?
– Izlasē, protams, ir pavisam savādāk. Šajā vecumā nedrīkst viņus traucēt, jāļauj izpausties. Jāiedrošina būt pašiem, nebaidīties kļūdīties. Šajā posmā viņi jau veido savu unikalitāti.
Hokejistiem ir jāiemāca būt patstāvīgiem, lai spētu adaptēties citos klubos, komandās. Katram ir sava spēcīgā puse, un trenerim ir jāredz, kā to izmantot.
– Vai tev kā trenerim ir svarīgs skatītāju atbalsts?
– Jā, noteikti! Lai gan zinu daudzus spēlētājus un trenerus, kam labāk patīk spēlēt izbraukumos, bet man vienmēr ir paticis spēlēt mājās. Arī laikā, kad pats biju spēlētājs, vienmēr spēlēju labāk, kad skatītāju rindās bija mana ģimene.
Hokejistiem patīk uzmanība, viņi patiesībā ir baigie aktieri.
Hokejs skatītājiem ir izklaide, tāpēc hokejisti kļūst par aktieriem uz ledus – jo labāk spēlē, jo lielāks skatītāju atbalsts. Tam, loģiski, seko arī atalgojums. Visiem līdzjutējiem patīk dramatiskas spēles.
– Kādu tu vēlētos redzēt hokeju Liepājā?
– Es ļoti gribētu, lai tas vairāk tiktu saistīts arī ar izglītības iespējām. Dot iespēju hokejistiem spēlēt, augt un attīstīties, tajā pašā laikā iegūstot izglītību Liepājā. Sports mijas ar izglītību.
– Kādi ir plusi, strādājot par treneri mūsu pilsētā?
– Attālums un infrastruktūra. Uz darbu dodos kājām, un tas man prasa 10 minūtes. Šeit infrastruktūra ir augstā līmenī. Varam iet uz tenisa halli, vieglatlētikas manēžu, baseinu, tikko uzcelta arī futbola halle.
Es domāju, ikvienam trenerim šādos apstākļos ir kaifs strādāt, bet ir viena problēma, kas ir valsts līmenī, – atalgojums.
Daudzi treneri dodas uz privātiem klubiem, pat ārzemēm, un reģioni zaudē labi kvalificētus trenerus.
– Skaisti zaudēt vai nesmuki uzvarēt?
– Nesmuki uzvarēt, nepārprotami. Labāk uzvaru ar 11:3 nekā zaudēt ar 0:1. Vienmēr jāmet vārtos, cik vien var.
Mana taktika slēpjas uzbrukumā. Es nekad neanalizēju pretinieku spēli. Nav jāskatās uz to, kā dara citi. Jāspēlē pašam, jābūt gatavam, lai arī kas tev nāktu pretī. Sportistiem pārliecība un ticība sev ir ļoti svarīga.
– Ko tu ieteiktu cilvēkiem pirms svarīgiem notikumiem, par kādu, protams, uzskatāma arī sporta spēle?
– Nav vienas pareizās formulas. Personīgi es, sākoties spēlei, vienmēr izdarīju kādu mazu, labu lietu, kas liek noticēt saviem spēkiem. Taču, skatoties kopumā, – svarīgu notikumu neatņemama sastāvdaļa ir uztraukums. Tas parāda, cik svarīgs ir tavs sniegums.
Ja tava lieta tev nerada uztraukumu, tad gan ir švaki, tad ir jāsāk uztraukties…
Intervija sagatavota sadarbībā ar Liepājas valstspilsētas pašvaldību.