Emīls Dreiblats
"Kurzemes Vārds"
– Neesi noguris no uzmanības apliecinājumiem?
– Visiem jau gribas bildes un parakstus. Liepājā, Čakstes laukumā pasākuma rīkotāji solīja, ka neviens līdzjutējs nepaliks bešā, bet reāli jau to nevar izdarīt. Cik varēju, tik darīju.
– Uz ielas atpazīst?
– Es tā baigi nekur neesmu staigājis. Rīgā pirms čempionāta to gan varēja sajust. Pirms pāris gadiem man līdzi bija atbraukusi draudzene, un es viņu brīdināju, ka var gadīties tā, ka man uz ielas nāk klāt līdzjutēji. Nu lai viņa zina, ka tā var būt.
Un toreiz neviens nepienāca. Viņa kopš tā laika par to mēdz pajokot un atgādināt.
Bet šogad… vēl pirmajā dienā, kad hokejistu viesnīcā bija ļoti maz, mēs ar Šilovu staigājām, un ik pa brīdim kāds nāca klāt un lūdza, vai nevar bildi uztaisīt.
– Saistībā ar tevi un atpazīstamību klīst leģenda, ka tavā pirmajā pasaules čempionātā pirms pieciem gadiem tevi neesot atpazinuši pat daļa izlases hokejistu. Brīnījušies, kas tas par svešu čali, kas kāpj autobusā.
– Tā tur tāda puspatiesība, neatceros, kurš to visu palaida, Bukarts laikam. Es uz to čempionātu ierados pēdējā brīdī, vakarā ielidoju Rīgā, un nākamajā dienā lidojām uz Dāniju.
Ar lielu daļu spēlētāju patiešām satikos pirmo reizi, un tad nu viņi no tā uztaisīja baigo kuriozo stāstu.
Katru gadu izlasē ienāk jauni spēlētāji. Dažus varbūt vārda pēc ir dzirdējuši, bet sezonas gaitā jau nesatiekas.
– Tev gan ir īpašs talants nelēkt acīs. Tevi var nepamanīt vai neatpazīt…
– Ja? Vispār jau tā laikam ir – pārējie no čempionāta soctīklos liek bildes, es skatos – un nevienā neesmu. Ir jau tādi hokejisti, kas vairāk tendēti uz uzmanības piesaistīšanu, es laikam esmu cits tips.
– Pēc bronzas spēles TV tiešraidē diezgan ilgi varēja sekot līdzi notikumiem ģērbtuvē, bet tev arī šis brīdis gāja secen…
– Jā, es tur nemaz nebiju. Aizrāva uz dopinga kontroli. Vispār bija baigā škrobe. Tikko nonācu no ledus, tā redzu – jā, stāv un gaida mani.
Es vēl mēģināju kaut kā izšmaukt, bet tas jau nav iespējams.
Aizgāju uz ģērbtuvi, ātri noģērbos, domāju, ātri visu nokārtošu, bet tur jau nekas ātri nenotiek. Sēdēju, sēdēju, beigās, kad atgriezos ģērbtuvē, tur jau viss bija beidzies.
– Dalās domas par to, kurš čempionātā bija īstais lūzuma punkts, kad Latvijas izlasei spēle aizgāja no rokas. Es tādu īstu komandas sapratni un pārliecību par to, kas jādara, ieraudzīju tikai pārliecinošajā uzvarā pār Kazahstānu. Citi uzskata, ka uzvara pār Čehiju pagarinājumā bija īstais lūzuma brīdis.
– Grūti teikt. Sākām slikti, pret Kanādu pārdegām. Un arī tribīnes laikam pārdega. Mēs ar čaļiem runājām, ka kaut kā ļoti klusi tie līdzjutēji. Visi laikam gaidīja, gaidīja… To spēli norakām, arī nākamo izlaidām, un pret čehiem punkti bija jāņem. Un tur laikam bija tas īstais lūzums.
Es pat nevaru iedomāties, ko Haris (Harijs Vītoliņš, izlases galvenais treneris, aut. piez.) pēc spēles būtu teicis, ja mēs būtu zaudējuši. Tagad viņš teica, ka viss tikai sākas.
Protams, sapratne uzlabojās ar katru spēli. Arī man, jo es jau [izlases] nometnē nebiju divus mēnešus. Pret kazahiem septiņi iemestie goli deva papildu pārliecību, bet, izņemot šo spēli, visas pārējās bija rezultāta ziņā līdzīgas.
Nav čempionātā vāju komandu.
Beigās nospēlējām pareizi īstajā brīdī un tas deva iespēju cīnīties par kaut ko vairāk. Un pēc tam, atskatoties atpakaļ, tu jau vairs nedomā, ka mēs knapi norvēģus uzvarējām.
– Tev pašam pirmais gols turnīrā bija uzvaras vārti pret Šveici.
– Klubu sezonā es pēdējās piecās spēlēs izslēgšanas mačos arī neko neiemetu. Atbraucu uz čempi, te arī nekrīt vienu spēli, otru. Kaut kas jau galvā sāk rosīties… Bija vismaz rezultatīvas piespēles, un zināju, ka kādā brīdī kaut kam ir jāiekrīt.
Atceros, beidzās pamatlaiks, es slidoju uz soliņu un redzu, ka Ābols laukuma vidū stāv paceltām rokām. Pie sevis nodomāju, paga, paga, mums taču vēl jāuzvar. Vēlāk skatījos spēles ierakstu, un tur amerikāņu komentētāji teica, ka latvieši pēc pamatlaika nezina, ko darīt, grib jau svinēt, it kā būtu uzvara.
Bet iemest uzvaras vārtus bija patīkami.
Atceros, iemetu, pagriezos un ieraudzīju visu arēnu – atceros tās dažas sekundes, pirms līdzjutēji pielec kājās.
Es jau redzēju, ka esmu iemetis, bet skatītājiem tas aiziet mirkli vēlāk. Pēc tam jau piebrauca komandas biedri, sakrita virsū…
– Pieminēji sezonu klubos, kuru par veiksmīgu tavā gadījumā nevar nodēvēt. Muļķīga apstākļu sakritība?
– Jā, nu tur viss sagadījās tā, kā nevajadzēja. Floridā viss sākās neslikti, bet biznesa puse (NHL klubu algu griesti, aut. piez.) iegrozījās nelabvēlīgi un nokļuvu Tampā. Un es nebraucu uz turieni ar domu, ka esmu slikti spēlējis.
Runāju ar treneri, un teica, ka tā esot neveiksmīga sakritība, ka es tajā brīdī esmu izrādījies liekais. Nospēlēju divas spēlēs Tampā, trešajā mačā jau pirmajā maiņā guvu traumu. Atlabšana ilga divus mēnešus. Biju turpat, hallē, bet ne kopā ar komandu.
Pēc traumas atkal tā pati situācija ar algu griestiem, vadība tā arī neko neizdomāja, un es nonācu AHL.
– Vismaz dabūji uzspēlēt.
– Jā, bet tur arī nesanāca tā, kā gribētos.
Sezona tāda galīgi bēdīga, ja godīgi.
Izlases ģenerālmenedžeris Rūdolfs Kalvītis katru nedēļu zvanīja un apvaicājās, kā man klājas. Zināja, ka man īsti neiet. Un man arī bija visādas domas. Ko es darīšu izlasē, ja man klubā spēle neiet? Būs vēl sliktāk, ja es arī izlasē neko labu neizdarītu.
Bet nonācām pie kopīga slēdziena, ka izlase man būtu vajadzīga, jo tas vienmēr ir tāds pozitīvs sezonas noslēgums. Tagad atskatoties uz to visu, esmu ļoti priecīgs par šādu sezonas noslēgumu.
– Kur nu vēl skaistāk… Gaisotni komandā uzsver daudzi spēlētāji. Kas tur ir pamatā – Boba Hārtlija mēģinājumi iedzīvināt uzvarētāju mentalitāti, pareizo spēlētāju un treneru kombinācija uz ledus un ģērbtuvē?
– To ir grūti izskaidrot. Komandas kodols jau nav būtiski mainījies. Treneru kolektīvs, manā skatījumā, ir izcils. Pievienojās Arča Irbīte (vārtsargu treneris Artūrs Irbe, aut. piez.) – vispār super cilvēks. [Miks] Indrašis teica, ka
visiem sezonā ir savas problēmas, bet Arča atradīs laiku, lai pie katra pienāktu un aprunātos.
Un tie viņa stāsti… Arī soms [Peteri] Nummelins visu laiku pozitīvs, smaidīgs… Zini, šogad nebija iekšēju konfliktu.
– Agrāk bija?
– Nemelošu, visādi sīkumi vienmēr ir bijuši. Bet tagad bija saliedētība, un palīdzēja tas, kas čempionāts notika mājās. Savā zemē, savā gaisā, ģimene tepat blakus. Viss salikās ideāli. Tā mēdz notikt reizi dzīvē. Mēs mājas čempionātu izmantojām par visiem 100 procentiem.
– Atšķirībā no somiem. Un pat saspēlētā Šveices izlase savu potenciālu tā arī neizmantoja.
– Grūti pateikt, kas ar viņiem notika. Turnīrs ir īss. Ja mums būtu septiņu spēļu sērija pret viņiem, es nezinu, kā būtu. Manuprāt, tā bija lieliska komanda. Viņiem bija tāds mojo (maģisks šarms, vara pār citiem, aut. piez.)
Visiem pārbrauca pāri, bet mums pret viņiem bija izšķirošā spēle, mēs izvilkām, bet viņiem to mojo tas drusku sačakarēja.
Sešas uzvaras, tad pēkšņi zaudējums, un pret vāciešiem viņi pajuka. Zviedri taču arī ir ļoti laba komanda…
– Jūs viņiem neļāvāt sevi parādīt…
– Hokejs vispār ir tāda dīvaina spēle. Tu spēlē, vienā mačā viss ir ideāli, viss izdodas, bet nākamajā tu cīnies, mēģini, bet neiet. Sēdi un domā, kāpēc tā. Un neko nevar izdomāt. Vienkārši hokejs tāds ir. Tajā vakarā pret Šveici mēs tur, kur vajadzēja, nospēlējām labāk nekā viņi…
Vispār hokeju ir baigi grūti izskaidrot. Tas viss ir tik mentāli… Hokejs par 90 procentiem ir mentāla spēle. Viss sports ir mentāls. Protams, ir fizika, talants, bet viss sākas galvā.
– Izlases aizsargs Kristiāns Rubīns, kurš šogad tika laukumā arī vairākās NHL spēlēs, tomēr nolēmis karjeru turpināt Zviedrijā. Tu neesi domājis par pārcelšanos uz Eiropu, tuvāk mājām?
– Sezonas gaitā tādas domas bija. Izskatījām dažādus variantus, bet nolēmām, ka vēl pamēģināsim Amerikā. Vienas neveiksmīgas sezonas dēļ padoties būtu par agru.
Eiropā darbu vienmēr varēs atrast, bet tālākā attīstība var būt dažāda. Vari nospēlēt labi un tad mēģināt atgriezties Amerikā, bet var neizdoties [vēl kāda sezona], un tad nekādas atgriešanās nebūs. Kamēr ir tā iespēja būt Ziemeļamerikas sistēmā, jāmēģina tur kaut ko sasniegt.
Tagad aģents aktīvi strādā, līguma man vēl nav, bet es neesmu brīvais aģents, tiesības uz mani pieder “Tampa Bay Lightning”. Gaidām uz klubu, ko viņi izdomās un piedāvās.
Pašlaik visa uzmanība ir jauno spēlētāju draftam, tad jāsakārto komandas līderu līgumi. Pēc pāris nedēļām arī man varētu būt zināma skaidrība.
– Vasaru pavadīsi Liepājā un Stavangerā?
– Tagad atbraucu Liepāju, drusku relaksēšos laukos.
Norvēģijā man tagad ir jauns dzīvoklis, pirmo reizi pašam savs.
Bet būs jau jāsāk trenēties. Vasara būs īsa. Tik ilgi, līdz jūnijam, nekad nav spēlēts. Pēc nedēļas jāsāk strādāt. Jūlijā jau būs ledus. Ideāli ir tas, ka Norvēģijā lētāk ir ledu uzturēt arī vasarā, nevis nokausēt un tad atkal liet.
– Kā ar vaļaspriekiem? Pie okeāna Kalifornijā vai Floridā neesi iesācis sērfot?
– Nē, nē. Numur viens no hobijiem varētu būt golfs – gan Floridā, gan Norvēģijā ir ļoti labi laukumi. Sievas ģimenei Norvēģijā ir vasaras mājiņa pie ūdeņiem, tur var labi relaksēties. Patīk ar draugiem atpūsties. Golfs un treniņi, tāda man tā vasara.
– Tāds čakls darbarūķis.
– Vecāki jau arī saka, ko tad es tikai uz nedēļu vien atbraucu. Bet es nevaru nosēdēt bez darba. Norvēģijā man ir ierasts treniņprocess, vietas, kur sportot, šeit tas tā īsti nebūtu iespējams.
Divas nedēļas man gribas atpūsties, bet ilgāk ne – tad pārāk grūti ir tikt atpakaļ. Vienmēr ir jāstrādā. Tādi jau mēs, latvieši, esam.
Publikācija sagatavota sadarbībā ar Liepājas valstspilsētas pašvaldību.
