liepajniekiem.lv
Otaņķnieks jau aptuveni 11 gadus ir bijis visu Nīcā notiekošo sporta pasākumu centrā un smejas, ka arī neplānojot no tiem pazust.
Švaki futbolisti var tikai organizēt
Par futbolu I. Kalējs saka tikai vienu: “Tā ir mana sirdslieta!” Izrādās, ka viņš bērnībā sapņojis kļūt par futbolistu, jo, uzaugot mājās, kas atrodas tieši pie sporta laukuma, tā bijusi vienīgā izklaide.
I. Kalējs gan smejot atzīst, ka viņam spēlēt īsti labi nemaz nepadevās, tāpēc, tagad strādājot sporta organizēšanā, viņš var palīdzēt realizēt citu bērnu sapņus.
Pašam ir divi dēli, kas tēvu jau ir pārauguši un līdzīgu interesi par futbolu nelolo.
“Zinu, ka ir daudzi vecāki, kas savus sapņus grib realizēt caur bērniem, bet esmu sapratis, ja viņiem tā lieta neinteresē, tad arī nav jēga to uzspiest.
Mani dēli nedaudz paspēlēja futbolu, bet beigās izvēlējās darīt kaut ko citu,” stāsta futbola kluba vadītājs.
Viņš piemin, ka vismaz jaunāko brāļu atvases vēl joprojām spēlē Nīcas klubā. “Mēs visi smejamies, ka Kalēji vienmēr bijuši futbolisti un katrs nākamais ir arvien labāks. Gan jau kāds izšausies par kādu profesionāli! Tas man tāds mierinājums, jo es no brāļiem esmu vecākais un arī švakākais futbolists,” smej I. Kalējs.
Par savu ģimeni Nīcas futbolistu vadītājs uzskata arī kluba pārstāvjus, spēlētājus un visu lielo Nīcas sporta kopienu.
Viņš pastāsta, ka paša gaidītākais gada notikums ir kluba saliedēšanās pasākums, kas notiek vasarās. “Katru gadu atnāk mazie futbolisti kopā ar saviem vecākiem, un es vienmēr sajūtos tā, it kā būtu daļa no vienas lielas ģimenes. Tas manī vienmēr raisa tādu nepārspējamu gandarījuma izjūtu,” pastāsta I. Kalējs.
Viņš atzīst, ka tādu pasākumu organizēšana ir laikietilpīga, bet gūto emociju dēļ tā vērta. Darbojoties gan kā FK “Nīca” direktors, gan kā pagasta Sporta nodaļas vadītājs, I. Kalējs ir sapratis, ka visi darbi un amati tik ļoti savijušies kopā, ka grūti pateikt, kur sākas viņa tiešie pienākumi un kur – sabiedriskais darbs klubā.
Visa dzīve esot viens vienīgs sports.
Sieva ar to jau esot samierinājusies, lai gan kādu šķību skatienu vēl uzmetot par darbiem, kas mājās atstāti novārtā. Viņš steidzīgi piebilst: “Paldies viņai par sapratni!”
I. Kalējs uzskata, ka Latvijā ir trīs puslīdz līdzvērtīgi sporta veidi, un populārākais ir tas, kuram tajā brīdī ir atklāta sezona. “Ja mūsējiem labi iet futbolā, visi ir fani. Tāpat arī visiem kaut nedaudz jābūt hokeja līdzjutējiem.”
Pajautājām, vai I. Kalējam līdzīgi kā lielai daļai sportistu ir kāda māņticība, kas jāievēro pirms atbildīgām spēlēm.
“Kādreiz man tādas nebija, bet, kad sākām spēlēt virslīgā, viena uzradās. Es nevaru atgriezties atpakaļ, ja kaut kas ir aizmirsts, jo tad mums neveicas. Nopietni cenšos to ievērot, ja iespējams. Protams, var jau aizmirst formas, un tad bez variantiem būs jāiet pakaļ,” joko futbola kluba vadītājs.
Citi amati patika mazāk
Pirms sācis nodarboties ar sporta aktivitāšu organizēšanu, I. Kalējs strādājis Rudes pamatskolā, muitā un vēl dažādos citos amatos.
“Rudes skolā laikam tikai vien par sētnieku neesmu mēģinājis būt! Biju tur gan skolēns, gan skolotājs, gan kādu brīdi arī direktors. Tad arī sapratu, ka es nevaru strādāt sistēmā, kurā nevienam neko nevajag un neviens neko negrib. Aizgāju prom no izglītības,” par savu vilšanos pastāsta I. Kalējs.
Viņš skaidro, ka uzreiz pēc tam uzzinājis par sporta organizatora amatu un tam pieteicies, pamudinājuši arī apkārtējie.
Savukārt FK “Nīca” vadītāja amats parādījies nejauši – citu variantu vienkārši neesot bijis. Pirms aptuveni desmit gadiem Nīcā bija gan jauniešu, gan pieaugušo komandas, kuras vēlējās spēlēt Latvijas Futbola federācijas rīkotajos mačos.
“Toreiz nonācām pie secinājuma, ka vienīgais reālais variants ir dibināt pašiem savu biedrību.
Tad plānā vēl bija tāda liela organizācija izglītībai, kultūrai un sportam, bet laika gaitā sports palika visdzīvotspējīgākais,” otaņķnieks pastāsta.
I. Kalējs kopā ar sabiedrotajiem māk arī novērtēt savu darbu, jo pirms aptuveni trīs gadiem sācis analizēt un skatīties, ka tas, ko darījis klubā un Nīcas sporta dzīvē, ir kas paliekošs.
“Klubs vēsta par manu ieguldījumu. Protams, nekas jau nav mūžīgs un arī es kaut kad paiešu malā, bet tas viss, cerams, paliks arī pēc manis un būs manā dzīvē tāds liels izdarīto darbu ķeksis, par kuru kāds arī ko labu atcerēsies.”
Futbola kluba direktors saprot, ka visiem izdabāt nevar, bet cenšas interesēties par nīcenieku vēlmēm.
Vēl skaidri atceras, ka pēc Nīcas sporta halles uzcelšanas cilvēki teikuši, ka tur vējš gaudos un nekas nenotiks.
Tagad viņš ar lepnumu visiem pierāda pretējo un turpina sporta piedāvājumu attīstīt. Pēc ilgas pasniedzēju meklēšanas šogad hallē pieejamas arī zumbas nodarbības. “Meitenes, kas to gribēja, tagad arī tiešām tās cītīgi apmeklē!” priecājas I. Kalējs.
Tagad gan viņš labprāt nedaudz vairāk pievērstos arī kādas basketbola vai volejbola komandas attīstībai, jo šie sporta veidi Nīcā kādreiz bijuši augstā līmenī.
Iepriekš I. Kalējs kandidējis arī pašvaldības vēlēšanās, jo bažījies, ka pēc administratīvi teritoriālās reformas Nīcas progress sporta jomā varētu sarukt.
Ātri vien gan sapratis, ka politika nav viņam. “Es gribu darīt to, kas man patīk, kas man sanāk un ko es reāli varu izdarīt. Man pietrūkst politiķa īpašību, es negribu izrādīties,” savu īso darbību politikā skaidro sporta entuziasts.
Ir sajūta, ka darīs visu
I. Kalējs no pienākumiem brīvo laiku izvēloties pavadīt tālāk no sporta un citu komandu spēles neskatās. “Vajadzētu just līdzi Liepājas komandai futbola virslīgā, bet man šķiet, ka viņiem īsti neiet. Un, ja es tur neesmu ar sirdi un dvēseli iekšā, tad nevaru arī rast motivāciju īsti sekot līdzi,” atklāj I. Kalējs.
Esot arī brīži, kad darbs sportā otaņķniekam nedaudz apnīkot. Tādos mirkļos viņam griboties pazust kaut kur ar makšķeri rokās, bet darbu pamest novārtā Ingars nevar un kādu pievilt – negrib.
“Tad, kad gribas visu mest pie malas, es paskatos uz tiem bērniem, kas sporto un, te uz zāli atnākot, man dod pieci. Un es saprotu, ka nevaru vienkārši to nedarīt.
Te viss vēl ir jāsakārto tā, lai pēc manis paliek cilvēki, kas to turpinās,” viņš skaidro savu motivāciju.
Makšķerēšanai gan viņš kādu brīvo brīdi cenšoties tomēr atvēlēt, bet ne spiningošanai, jo nosēdēt uz vietas nevarot. “Man vajag kaut kādu kustību, kaut ko vilkt, ķert, nest!”
Svinot kluba desmitgadi, domubiedri viņam uzdāvinājuši rokas pulksteni jeb, kā paši to nodēvējuši, – papildu laiku. Atbalstot draugu joku, I. Kalējs mums apgalvo, ka tagad vairāk laika varēs atvēlēt ne tikai saviem hobijiem, bet arī jaunu ideju īstenošanai. Plāni viņam esot kā Napoleonam.
“Cilvēki, kas dzīvē kaut ko ir sasnieguši, mēdz būt mazi, bet nu neesmu jau es dikti īss – tikai tāds pamazs!
Es tiešām esmu atvērts visām idejām, ar kurām pie manis nāk arī citi. Ja nevar kaut ko izdarīt ar pašvaldības finansējumu, tad meklējam citu atbalstu,” stāsta futbola kluba “Nīca” vadītājs.
Viņa galvenais mērķis ir visu laiku kaut nedaudz attīstīties, pamēģināt ko jaunu, jo I. Kalējs ir pārliecināts, ja progress tiek apstādināts, tad “klubs ripo atpakaļ”.
FK “Nīca” galvenais treneris Janeks Kreitāls, kurš ar klubu sadarbojas jau septiņus gadus, par I. Kalēju stāsta: “Vienmēr to, ko es vēlos attiecībā uz futbola komandu, kluba vadītājs uzklausa un iespēju robežās realizē, ja ne uzreiz, tad vēlāk.
Ir sajūta, ka Nīcas futbola labad viņš izdarīs visu.”
Savukārt Dienvidkurzemes Sporta pārvaldes vadītājs un I. Kalēja tiešais priekšnieks Andis Ādiņš, par nīcenieku izsakoties, uzreiz vērš uzmanību uz padarīto.
“Cilvēku vislabāk raksturo darbs – ko dara, ko ir izdarījis un kāds ir rezultāts. Ingars ir ieguldījis lielu un labu darbu, lai attīstītu sportu Nīcā. Mēs vienmēr esam runājuši vienā valodā, viens otru ļoti labi saprotam,” pastāsta A. Ādiņš.
VIZĪTKARTE
Ingars Kalējs
- Dzimis 1971. gada 20. decembrī Otaņķos.
- Sporta organizators un Nīcas Sporta nodaļas vadītājs kopš 2012. gada.
- 2013. gadā nodibinājis biedrību “Nīcas Futbola klubs”.
- Nīcas sporta halles vadītājs kopš tās atvēršanas 2016. gadā.
- Ieguvis matemātikas un vēstures skolotāja specialitāti Liepājas Pedagoģiskajā augstskolā un kā jurista palīgs pabeidzis Juridisko koledžu.
- Bijis gan skolotājs, gan direktors Rudes pamatskolā.
- Hobiji – sports, makšķerēšana un vēsture.
- Bērnībā mīļākais futbola klubs bija “Manchester United”.
- Precējies un tēvs diviem pieaugušiem dēliem.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
