Manuprāt, galvenā loma bija trim jēdzieniem, jautājums tikai, kuram visvairāk. Nevar neņemt vērā to, ka pēc Pirmā pasaules kara ļaudīm prasīties prasījās pēc kopānākšanas, bet ar koncertiem, teātra izrādēm, kafejnīcām, zaļumballēm, gadatirgiem bija par maz.

Sports bija nācis modē jau pirmskara gados un savu lomu turpināja nostiprināt.

Vienkāršāk sakot, nodarboties ar sportu bija moderni, jo ļaudis ar tādu kā cieņu, tādu kā skaudību noskatījās uz tiem, kuri uz apstādījumiem devās ar tenisa raketēm rokās, ar velosipēdiem ripināja uz velotreku vai no futbola laukumiem atgriezās ar kājbumbu padusē.

Tie taču bija sportisti! Presē varēja lasīt futurologu publikācijas par nākotnes cilvēku – stipru ne tikai garā, bet arī miesā, un šo spēku viņam dod sporta nodarbības.

Tomēr šķiet, ka sporta spējā izrāviena būtiskākie iemesli bija divi citi, kuri savijās kopā, viens otru papildinot. Tā bija pakrūti patīkami kņudinošā iespēja pašiem veidot un attīstīt kaut ko jaunu, un tā bija konkurence, kas lika meklēt šo jauno un tādējādi sporta jomu strauji virzīja uz priekšu.

Divdesmito gadu sākumā Liepājā bija 10 sporta biedrības un organizācijas, vienīgi līdzekļu tām bija tik, cik iekasēja biedru maksās. Tāpēc arī katra par svarīgāko uzskatīja jaunu biedru piesaistīšanu, un te nu visvairāk noderēja izdoma, kā to darīt. Ar to arī sākās konkurence.

Viena biedrība centās pievērst sev uzmanību, aicinot vasarās vai katru svētdienu izbraukumos ar velosipēdiem līdz Grobiņai, Naģu krogam, Durbei, un čaklākos braucējus rudeņos gaidīja balvas.

Otra biedrība laiku pa laikam rīkoja sporta vakarus, ko ievadīja dažādu sporta veidu demonstrējumi, mākslinieku koncerti, bet vēlāk varēja izlocīt kājas deju mūzikas pavadījumā.

Trešā akcentēja sporta svētkus, un uz tiem cauri pilsētai devās sportistu gājiens ar pūtēju orķestri pa priekšu tā, lai skan visa Liepāja. Ziemās aicināja slidotavas, un, ja ziema bija barga, Liepājā tādas iekārtoja četras.

Tās visas bija veselīgas nodarbības svaigā gaisā, ko vēlāk sāka dēvēt par fizisko kultūru. Taču sportam bija vajadzīgas treniņu un sacensību vietas, bet naudas to ierīkošanai trūka.

Toties bija savas biedrības apzināšanās, tās godā celšana, un to vērtēja augstāk par visu. Lai savas pozīcijas nostiprinātu, tad nu pie sportošanas vietu iekārtošanas nekurnēdami ķērās sportisti paši.

Tiesa, ”Olimpijas” velotrekam daļu līdzekļu atvēlēja Pilsētas valde, bet skrejceļu un lēkšanu sektorus treka vidū ierīkoja vieglatlēti paši, arī futbola laukumu aiz treka gala iekārtoja futbolisti paši. Tāpat savu sporta laukumu, tagadējo ”Daugavas” stadionu, izbūvēja Strādnieku sporta savienības biedri, brīvajās dienās cērtot krūmus un līdzinot kāpas, bet vietas dažādu sporta veidu nodarbībām Karostā tapa garnizona karavīru rokām.

Konkurence lika pēc iespējas ātrāk dzimt šīm trim sporta arēnām, un konkurence lika pēc iespējas labāk izmantot tās, lai tieši šī biedrība būtu pārāka par citām.

Aptvert visus sporta veidus nebija reāli, tāpēc katra biedrība lika uzsvaru uz tiem veidiem, kuriem bija lielāka piekrišana un kuros bija aktīvāki sekciju vadītāji.

”Olimpijai” tas bija futbols, bokss un vieglatlētika, Karostas garnizona sportistiem jeb ASK – futbols, vieglatlētika, basketbols, šaušana, Strādnieku sporta savienībai – bokss, vieglatlētika, futbols.

Jo biežāk liepājnieki piedalījās Latvijas mēroga sacensībās, jo konkurence vairāk sāka izpausties ne tikai pilsētas mērogā.

Ierunājās kurzemnieku lepnums un spītīgais raksturs, sak, kaut arī Rīga ir lielāka par Liepāju, kaut arī tur iedzīvotāju vairāk un iespējas labākas, bet vai sports nav tā nozare, kur varam rīdziniekus sist pušu?

Protams, sāpīgi bija šad tad piekāpties Jelgavai, Ventspilij vai Cēsīm, taču to lika aizmirst jebkura uzvara pār Rīgas komandām.

Kad liepājnieki sāka iegūt Latvijas mēroga spožākās balvas vieglatlētikā un futbolā, tās izlika greznāko veikalu skatlogos Graudu un Lielajā ielā.

Lai garāmgājēji izjūt lepnumu par savu pilsētu. Izjuta arī, dažkārt pat tik lielu, ka uzvirmoja skandāli. Par to citā atskatā uz sporta sendienām, bet šoreiz vēl par konkurences lielo spēku.

Ja reiz pilsētas prestižs bija nospodrināts, tad to vajadzēja saglabāt spožu, un prestižākajos sporta veidos sākās jaunu iespēju meklēšana.

Treneris Voldemārs Hermanis pirmais sāka rīkot vieglatlētiem nodarbības arī ziemā, viens no ”Olimpijas” vadītājiem Arturs Bušs pirmais pulcēja zēnu komandas, tādējādi audzinot papildinājumu virslīgas vienībai, un Karostas garnizona sporta instruktors Haralds Marvē pirmais futbolistu un basketbolistu treniņos ieviesa spēka un izturības vingrinājumus.

Konsultēt liepājniekus un parādīt modernas treniņu metodes uzaicināja Latvijas valstsvienību trenerus V. Rimmi vieglatlētikā un V. Baumani basketbolā, bet ”Olimpijas” futbolistus sāka trenēt speciālisti no Vīnes.

Negribu pārspīlēt konkurences nozīmi, varbūt trīsdesmitajos gados Liepāja basketbolā, boksā, vieglatlētikā laurus plūktu arī bez visa tā, un tomēr no sarunām ar tā laika pilsētas izcilākajiem sportistiem atceros tādu kā greizsirdības noti viņu teiktajā.

Tas skanēja apmēram tā: toreiz uzvaras futbolā cēla tik augstu debesīs, futbolistus visi apdziedāja un apjūsmoja, un tas mums kremta. Bet vai tikai kremta, vai nelika parādīt, ka vieglatlētikā, basketbolā, boksā Liepāja arī kaut ko spēj? Vismaz Rīgu nolikt pie vietas.

Un ne reizi vien nolika arī šajos sporta veidos, pat pārspēja rīdziniekus pilsētu izlašu līmeņa sacīkstēs. Un galu galā vai tad tas nelika galvu celt augstāk, ka tieši Liepājai uzticēja rīkot izšķirošās cīņas par valsts čempiona nosaukumiem vieglatlētikā, riteņbraukšanā trekā, boksā? Vai arī, kad Rīgas prese uzsvēra, redz, tie Vakareiropas futbola klubi, kas Rīgā bija uzvarējuši, Liepājā zaudēja. Tas lika celt galvu augstāk, un kā vēl.

INTERESANTI

PIRMĀ LIELUMA ZVAIGZNE

Līdz pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidum Liepājas futbolisti jau bija guvuši vairākus panākumus valsts mērogā. Karostas garnizona komanda bija uzvarējusi Latvijas armijas vispārējos sporta svētkos, LNJS vienība izcīnījusi 2. vietu Latvijas meistarsacīkstēs. Taču futbols Liepājā palika riteņbraukšanas, burāšanas, vieglatlētikas ēnā.

Skatītājiem par šo sporta veidu nekāda lielā interese nebija, un arī prese spēlēm veltīja tikai dažas rindiņas. Viss mainījās pēc tam, kad 1925.gada rudenī ”Olimpijas” komanda izšķirošajā spēlē par Latvijas meistara nosaukumu tikās ar Rīgas Futbola klubu.

Tā gluži nebija, ka rīdzinieki gatavojās liepājniekus nomētāt cepurēm, kaut kādu pretestību viņi gaidīja, taču ne tik nopietnu. Kad tūlīt pēc zaudētiem vārtiem liepājnieku uzbrucējs Blūzmanis rezultātu izlīdzināja, pretinieki tam lielu uzmanību nepievērsa, toties kļuva tramīgi pēc tam, kad Blūzmanis panāca 2:1 liepājnieku labā, bet Pikola trešo vārtu guvums rīdziniekus samulsināja pavisam.

Attapušies, viņi metās niknos uzbrukumos, rezultātu izlīdzināja un pagarinājumā izrāva 4:3 uzvaru.

Tas bija kā zibens spēriens pie Latvijas futbola skaidrajām debesīm, kurās gozējās šķietami nepārvaramās komandas no Rīgas. Tagad tām izaicinājumu bija metusi komanda no provinces.

Metropoles presei tā bija sensācija, un laikraksti pauda sajūsmu par liepājnieku saturīgo, elastīgo spēli un uzsvēra, ka tīkamākā komanda laukumā bijusi jaunuzlēkusī pirmā lieluma zvaigzne ”Olimpija”.

”Tā nav komēta, pārejoša parādība, bet briestošs spēks,” rakstīja laikraksts ”Latvis”. Un trāpīja kā naglai uz galvas, jo spēks nobrieda drīz.

Šo spēli var uzskatīt par Liepājas futbola spožā ceļa ievadījumu.