Ints Grasis
"Kurzemes Vārds"
Viņš kopā ar Renāru Franci šobrīd pēc trim ERC posmiem ir augstajā 2. pozīcijā, atpaliekot no pieredzējušā jaunzēlandieša Haidena Padona. ”Kurzemes Vārds” Mārtiņu aicināja uz sarunu, tiesa, sākot to ar citu sporta veidu.
– Vai hokejisti spēj iedvesmot rallistus?
– Biju uz izlases spēlēm pasaules čempionātā, fantastiski! Mēs varam cits citu iedvesmot. Tā neatlaidība, ar kādu hokejisti strādāja un cīnījās! Ikviens var ņemt piemēru no viņiem.
Pēdējā laikā sabiedrībā bijušas dažādas šķelšanās. Šādi panākumi saliedē un vieno tautu.
– Aiziet pie rallija! Vai esi pilnībā pielāgojies braukšanai ar savu šīs sezonas mašīnu – ”Škoda Fabia RS Rally 2”?
– Šī reāli ir mūsu pirmā sezona ERC elitē. Pirmā posma sākumā bija mandrāžiņa, beidzot ir tā, ka stājamies uz starta līnijas kopā ar braucējiem, kas jau braukuši 10–15 gadus augstākā līmenī, arī WRC posmu uzvarētāji. Tas iedeva nelielu stresiņu.
Izdevās dažos ātrumposmos uzvarēt, kaut kur nepaveicās, pārsitām riteni, nokritām rezultātā, bet tāds ir sports. No katrām sacensībām gūstam jaunu pieredzi, pat tādu, ko agrāk pat nezināju, nebiju vēl iemācījies.
Šī sezona ir tāda liela dzīves skola.
Otrajā posmā Kanāriju salās es startēju ar paaugstinātu temperatūru, bija grūti koncentrēties. Trešajā posmā Polijā jau viss sāka likties pareizi, pa plauktiņiem, bija ierastāka vide, tuvāka tiem apstākļiem, kuros esmu audzis un braucis. Ceļi arī līdzīgi.
– Šā gada ERC seriālā pirmajos trīs posmos esat ieņēmuši attiecīgi 12. un 9. vietu, bet Polijā uzvarējāt. Vai šo Polijas ralliju var salīdzināt ar mūsu Kurzemes ralliju pērn, kurā uzvarējāt un par kuru tu teici, ka tas bijis līdz šim tavs veiksmīgākais? Vai varbūt tagad tas ir nesen uzvarētais Polijas rallijs?
– Salīdzināt var. Abi ir ātri, abi ir grunts ralliji, bet viss pārējais ir diezgan atšķirīgs. Ja pērn mēs Liepājā uzvarējām bez diža spiediena no čempionāta ieskaites viedokļa un bez sponsoru uzstādījumiem, tad Polijā jau bija cīņa par svarīgiem punktiem.
– Kā pats vērtē savas ekipāžas sniegumu ERC čempionāta sākumā?
– Ja skatāmies katru posmu atsevišķi, tad mēs vairāk vai mazāk pēc sajūtām bijām savam sniegumam atbilstošā vietā. Tiesa, pirmajā posmā mēs reāli visu laiku bijām ap 4., 5. vietu absolūtajā vērtējumā līdz mūs piemeklēja tehniskā ķibele, ātrumposma laikā mainījām riteni, zaudējām vairāk nekā pusotru minūti.
Atlikušos ātrumposmus finišējām trijniekā vai tuvu tam. Pamatā viss ir noticis pēc plāna.
– Tu tomēr iepriekš īsti nepateici par mašīnu. Kā esi ar to apradis?
– Jau pagājušajā gadā sākām braukt ar pilnpiedziņas mašīnām, ar ”Škodām”.
Tagad, iekāpjot iekšā, jau jūtos kā savā foršā dīvānā, savās čībās, savā mašīnā, jo nobraukts ar to pietiekami daudz stundu.
Gada sākumā saņēmām vienpadsmito saražoto auto tajā brīdī un bijām pirmie Baltijā ar šādu mašīnu. Pirmajā, otrajā posmā bija tehniskas lietas, kas vēl nemaz nebija pieejamas, nebija atjauninājumu.
Pirms sezonas bija dilemma: servisa kompānija ”Sports Racing Technologies” piedāvāja gan iepriekšējās paaudzes auto, gan jauno. Parunājot ar vadošajiem pasaules braucējiem, secinājām, ka labāk ir sākt ar jauno neiepazīto modeli, to iepazīt un pēc tam sezonas vidū jau sasniegt augstāku līmeni.
– Tad automašīna sezonas gaitā tiek uzlabota?
– Gan mūsu inženieri, gan ”Škodas” inženieri atrod lietas, kas būtu uzlabojamas. Mēs sūtām pieteikumus. Piemēram, ja nepieciešami kādi amortizācijas atjauninājumi. Kāds no rallija braucējiem uzlabojumus dabū ātrāk. Tas ļauj ietaupīt sekundes desmitdaļas trasē.
– Tā kā startējat Indijas riepu giganta MRF komandā, riepu laikam nepietrūks?
– Eiropas čempionātā mums ir limitēts riepu skaits uz vienām sacensībām – 16 riepas, četri komplekti. Kā riepas izmanto taktiski, tā ir ekipāžas un komandas stratēģija.
– Cik nodedzināt degvielu?
– Sacensību režīmā ir kādi 0,7–0,8 litri uz kilometru, ko patērē mūsu sporta mašīnas. Sanāk 70–80 litri uz 100 kilometriem.
– Agrāk, manuprāt, bija vēl vairāk?
– Jā, tagad mašīnas ir ekonomiskākas, agrāk bija lielāki motori. Arī degviela un piedevas mūsdienās ir attīstītākas, veicinot labāku sadegšanas procesu.
– Divas nedēļas pirms ”Tet Rally Liepāja” esi daļēji no ārpasaules noslēdzies. Kā pavadi šo laiku?
– Braucot pa Eiropu, lielākā interese veidojas sacensību nedēļā. Tagad būs Latvijas posms. Esam vienīgie latvieši, kas startē augstākajā Eiropas līmenī.
Ar mums grib runāt, no mums prasa rezultātu.
Publiskās aktivitātes paņem daudz enerģijas, traucē koncentrēties. 10 dienas pirms sacensībām esmu kopā ar treniņu programmu, strādāju arī pie fiziskās sagatavotības, un pamatā neesmu pieejams. Mēs gribam vairāk runāt ar darbiem, nevis muldēšanu.
– Motokrosisti brauc, iekrampējusies moča ragos, rallisti vispār tikai stūri groza… Nezinātājam varētu šķist, ka nekāda fiziskā sagatavotība autobraucējam nav vajadzīga.
– Fiziskai sagatavotībai lielākā nozīme rallijā ir tāda, ka viss ķermenis ir savienots. Koncentrācija, smadzeņu, kritiskās domāšanas spējas ir saistītas ar fizisko kondīciju.
Tad, kad tu brauc 180–200 kilometrus garu sporta distanci ar vidējo ātrumu ap 140 kilometriem stundā caur mežiem, gar grēdām un ielejām, tev vienkārši ir jābūt fiziski un morāli spēcīgam to izturēt. Cik nav dzirdēts stāstām, ka autovadītāji mēdz nogurt, mērojot ceļu no Rīgas uz Liepāju pa šoseju…
Sporta režīmā grozīt stūri nozīmē iegūt tulznas uz rokām, īpaši asfalta rallijos.
Ļoti daudz jāstrādā koordinācijai, jātrenē iekšējie muskuļi, jo sānu spēki līkumos ļoti iedarbojas uz ķermeni, uz kakla daļu.
– Mārtiņ, tu esi vēl jauns, bet arī jau pietiekami pieredzējis sportists. Vai savu līdzšinējo rallista karjeru vari sadalīt pa attīstības posmiem? Esi guvis gan panākumus, gan pārdzīvojis neveiksmes. Vienubrīd likās, ka tev pat varētu nolaisties rokas…
– Tā ir kā tāda kardiogramma – kāpj augšup, krīt lejā.
2015. gadā sākām braukt Baltijas līmenī, divus gadus kāpām augšup, bijām pirmie latvieši, kas parakstīja ar ”Opel” rūpnīcas komandu Eiropas junioru čempionātā, arī uzvarējām šajā ieskaitē. Tad sekoja divu gadu kritums.
Tad bija trīs sarežģīti gadi ar mainīgām sekmēm, kad startējām pasaules junioru čempionātā. 2020. gada nogalē mums ar Renāru bija diezgan smaga avārija Itālijas kalnos.
Un nākamā sezona man bija psiholoģiski smaga, cīnījos ar sevi. Jautāju, vai man to vajag?
Bet ar piespiešanos…
– Cik liela nozīme šādos brīžos ir ģimenes atbalstam?
– Ļoti liela gan mammai, gan tētim, gan vecvecākiem. Tas mani noturēja uz ceļa. Un, ja paskatās manas dzimtas dzīves gājumā – uz tēvu, vectēvu, vecvectēvu –, man pat nav tiesību tā vienkārši padoties! Palīdzēja arī sporta psihologi un citi padomdevēji.
Pagājušajā gadā nomainījām vidi. Mainījām pasaules junioru čempionātu pret vienu no zemākām Eiropas čempionāta kategorijām, braucām brīvā vidē lietuviešu komandā, kur es atguvu braukšanas prieku.
– Pieminēji savu avāriju. Diemžēl aprīlī pasauli un mūsu autosporta sabiedrību pāršalca traģiska ziņa – treniņā bojā gāja īru braucējs, WRC pilots Kreigs Brīns, kas vairākkārt startējis arī rallijā Liepājā. Kādas bija tavas sajūtas, uzzinot šo vēsti?
– Lai arī kādas drošības prasības tiek izvirzītas, dažkārt aizmirstam rallija specifiku –
mēs traucamies milzīgā ātrumā pa slēgtiem koplietošanas ceļiem, un tas ir bīstami. Mēs riskējam.
Brīna gadījumā tā bija nelaimīga apstākļu sakritība, braucot ar ātrumu 30 kilometri stundā… Bija treniņš, slapjš asfalta segums, tika testētas riepas, auto izslīdēja un caur vadītāja puses logu mašīnā ”ienāca” koka marga…
– Būtu dīvaini, ja tu teiktu, ka tavs mērķis nav uzvarēt Liepājas rallijā?
– Noteikti nav tā, ka mēs braucam pavizināties. Atbilde vienkārša – tad, kad būsim izanalizējuši savu treniņprocesu, ceturtdien nobraukuši kvalifikāciju, noskaidrosies ekipāžu starta secība, tad būs pirmais brīdis, kad mēs sapratīsim, kurp mūsu temps ved.
Pēc rallija pirmajiem ātrumposmiem izveidosies sapratne, vai varam cīnīties par uzvaru. Piemēram, Polijā nebija jācīnās, mēs baudījām, mums viss izdevās – rezultāts atnāca.
Skaļi saukļi mēdz dažkārt beigties ar aplaušanos. No tiem es izvairos. Bet, protams, mūsu mērķis ir braukt visātrāk un finišēt pirmajiem.
