Kad izbrīvēts laiks un riteņa riepas piepumpētas līdz akmens cietībai, dodos izbraukumā. Sākas manas virtuozitātes pārbaude uz ietves un braucamās daļas. Kā netraucēt gājējiem un automašīnām, kā riteņbraucējam pareizi uzvesties, kur atrast savu vietu pilsētā? Iegūt velosipēdista apliecību ir viens, bet iekļauties pilsētvidē pavisam kas cits. Vai Liepāja ir velosipēdistiem draudzīga pilsēta?

Es atbalstu ideju par velotūrisma attīstību mūsu pilsētā. Projekts ir pieņemts un apstiprināts, plāno atjaunot jau esošos veloceliņus, kā arī tiks veidoti jauni maršruti. Tas būtu apsveicami, ja esošos veloceliņu posmus apvienotu vienā kopīgā. Protams, jāsaprot, ka ir vietas pilsētā, kur nu nekādi vairs tādu neiespiedīs, bet vienots maršruts ir tikai loģisks risinājums. Lai neiznāk kā ar suņu pastaigu laukumu, kamēr no savas dzīves vietas līdz tam tiekam, izstaigājies ir gan suns, gan saimnieks…

Cik skaista atpūta mūs sagaida ripinot pa jauno veloceliņu, kas vīsies gar kāpu zonu. Kā īstenā Eiropas tūrisma pilsētā. Saulriets, silts vējš, saldējuma pārdevēji, mūzikas skaņas, laimīgi cilvēki, veloceliņš, aktīvas atpūtas cienītāji, romantiķi un pragmatiķi, liepājnieki un Liepājas viesi. Sirds nosilst to iedomājoties.

Iepazīstoties ar materiāliem, pārņem sajūta, ka Liepājā veloceliņu izbūve cieši saistīta ar tūrisma objektu apskati, bet, ja vien “kabata” ļautu, būtu lieliski, ja laika gaitā tiktu izveidota trašu sistēma arī ikdienas braucējam… Un kas tad nezina, ka veselā miesā mājo vesels gars.

Turklāt ikvienam, kas kaut reiz pabijis kādā no Skandināvijas valstīm, Vācijā vai tepat Ventspilī un Jūrmalā, ir skaidrs – velo celiņi ir nepieciešami, tie veido pilsētas seju un mobilizē satiksmes dalībniekus.

Agnese Matisone,
dažādu procesu vērotāja