Intervija ar Latvijas Mednieku savienības Dienvidkurzemes reģiona vadītāju Māri Ūseli.

– Vai lāčus vajadzētu medīt?

– Šobrīd situācija arvien vairāk liecina par to, ka mums ir jādomā arī par šādu risinājumu lāču populācijas apsaimniekošanā.

Tas nav jautājums par to, vai kāds grib vai negrib medīt, bet par to, ka

lāču kļūst vairāk un mēs ar tiem sastapsimies arvien biežāk.

Nesen lācis bija ieklīdis Jēkabpilī. Tas ir tieši tas, par ko cilvēki, kuri pārzina dzīvnieku uzvedību, ir runājuši jau iepriekš.

Ja lāču skaits pieaug, pieaugs arī to satikšanās ar cilvēkiem, un šādas situācijas kļūs arvien ikdienišķākas.

Jāņem vērā, ka lācis ir ļoti gudrs dzīvnieks un to var pieradināt pie cilvēku klātbūtnes, ne velti savulaik cirks pierādīja, cik daudz ko lācim iespējams iemācīt.

Taču vienlaikus tas ir ātrs un gudrs plēsējs, nav tikai pūkainis, ko gribam redzēt attēlos vai pa automašīnas vai mājas logu.

Būtiski, ka Latvijā tam nav dabisku ienaidnieku. Daba dod signālu, ka šeit ir droši, ir pietiekama barības bāze un var vairoties.

Novērošanas kamerās redzam, ka lācenēm bieži ir divi vai trīs mazuļi. Turklāt lāču mūžs ir ilgs – vairāk nekā 20 gadu –, tāpēc neizbēgami populācija pieaugs, un mums jādomā, ko darīsim tālāk.

Nevajadzētu sagaidīt brīdi, kad ziņās būs nevis stāsts par lāča aizbaidīšanu, bet par letālu gadījumu.

Es domāju, ka parakstu vākšana par lāču medību atļaušanu ir jautājums par to, ka lāču kļūst arvien vairāk, bet neviens vēl nav pateicis, kāds būtu optimālais populācijas lielums.

– Cik lāču Latvijā būtu par daudz?

– Šis ir tieši tas jautājums, uz kuru pagaidām neviens nav devis skaidru atbildi. Ar lielajiem plēsējiem visā Eiropā ir līdzīgi.

Kādreiz to skaits bija strauji samazinājies, tāpēc ieguldīja lielu darbu, lai vilkus, lūšus un lāčus atjaunotu. Tas labi, bet vienā brīdī rodas jautājums –

cik daudz šo dzīvnieku mēs vēlamies un ar cik lielu skaitu spējam sadzīvot?

Ja lācim atkal un atkal tiek dota pieredze, ka tikšanās ar cilvēku nav bīstama, tas arī pārstāj no cilvēka baidīties. To redzam piepilsētās ar citiem dzīvniekiem – tie pierod pie mašīnām un trokšņiem.

Mežā līdz šim ir bijis citādi – dzīvnieks parasti izvēlas atkāpties. Taču, ja tas saprot, ka nekas slikts nenotiek, šī robeža pamazām izzūd.

Tomēr jāatceras: arī drošs lācis joprojām ir plēsējs.

Par to liecina citu Eiropas valstu pieredze, ka letāli gadījumi nav teorija.

– Kā vēl var apsaimniekot lāču populāciju, izņemot medīšanu?

– Šobrīd vairāk tiek runāts par sadzīvošanu.

Dabas aizsardzības speciālisti un zinātnieki iesaka lauksaimniekiem aizsargāt bišu dravas un mājlopu ganāmpulkus ar dažādiem žogiem, meklēt efektīvākos risinājumus. Savukārt, ja neizdodas novērst zaudējumus, ir kompensāciju mehānismi.

Par populācijas regulēšanu šobrīd runā daudz mazāk. Ir izskanējušas domas, ka gadījumos, ja konkrēts dzīvnieks rada apdraudējumu, Dabas aizsardzības pārvalde varētu lemt par tā izņemšanu no populācijas.

Taču netiek runāts par to, kāds lāču skaits Latvijā būtu optimāls.

Pēc dažādām aplēsēm šobrīd varētu būt ap 150 lāčiem, bet citi pieļauj, ka vēl vairāk. Precīzu skaitu pateikt ir grūti, jo notiek migrācija starp Latviju un Igauniju, arī Lietuvu.

Tomēr tendence ir skaidra. Mātītēm dzimst divi trīs mazuļi, un lāči arvien vairāk izplatās arī teritorijās, kur agrāk tie bija reta parādība.

Kurzemē kādreiz par šiem dzīvniekiem dzirdējām reti, bet tagad ziņas par tiem parādās arvien biežāk.

– Vai cilvēks vienmēr, sastapies ar lāci, var atkāpjoties tikt prom sveikā?

– Universālas atbildes nav. Nesen runāju ar cilvēku no Latgales, meža nozares speciālistu, kurš mežā sastapās ar lāci.

Viņš stāstīja, ka lēnām atkāpās, bet, spriežot pēc soļu trokšņa, dzīvnieks vēl labu laiku turpinājis riņķot apkārt. Aizgājis esot tikai tad, kad bija zaudējis interesi par cilvēku.

Lāči, tāpat kā cilvēki, ir dažādi.

Jauni dzīvnieki mēdz būt ziņkārīgāki un drošāki, grib iepazīt pasauli un biežāk tuvojas nezināmajam. Vecāki lāči parasti ir piesardzīgāki.

Atsevišķs stāsts ir par mātēm ar mazuļiem. Tāpat kā mežacūka aizstāv sivēnus, arī lāču māte var kļūt agresīva, aizstāvot savus lācēnus. Šādās situācijās neko precīzi paredzēt nevar.

Dzīvnieka reakcija būs atkarīga no konkrētajiem apstākļiem un tā rakstura, tāpēc jāatceras viens – lācis ir savvaļas dzīvnieks. Gudrs, spēcīgs un ne vienmēr prognozējams.

– Ko lācis ēd?

– Tas ir visēdājs. Pavasarī pēc ziemas miega lācis ir izsalcis un tad var gan ēst ziemā kritušus dzīvniekus, gan kaut ko nomedīt pats. Var izrakņāt skudru pūzni, aiziet uz bišu dravu vai ēst pienenes.

Galvenais tam ir uzņemt barību.

Vasarā, kad izvēle kļūst lielāka, tad vairāk izmanto to, kas konkrētajā laikā pieejams, – ogas un augus. Lācis nav izvēlīgs un pielāgojas sezonai, ēd to, ko daba konkrētajā brīdī piedāvā.