Uz ielas neviļus padzirdēju vīru runas, ka pie tukšās taras pieņemšanas punkta sastājusies pat rinda. Ar ratiem daži ieradušies. Kā katru gadu “līgo!” skan malu malās – pilsētas noformējumā, lielveikalos, visu veidu reklāmās un vēl un vēl… Rosība visapkārt!

Lai gan valsts budžets tiek pucēts nost uz nebēdu un ziņas uzdzen vidēji smagu stresiņu, vasaras saulgriežu svētki ir neizbēgami. Un labi, ka tā. Pārsvarā ļaudis dodas pie dabas, svin ģimenes un draugu lokā. Liepājā šogad tiek piedāvāts ielīgot etnogrāfisku ansambļu vadībā, kā arī līgot kopā ar Liepājas teātra aktieriem. Liepājnieki šogad nevar uzmest lūpu, jo domāts tiek.

Svētku fenomens ir tas, ka tie ienes mūsu dzīvēs prieku un vismaz īslaicīgu atelpu, nedaudz palaižam vaļā bremzes, bet ne auto, savas. Svētkus var svinēt masu sarīkojumos, var intīmākā gaisotnē, var piedzerties līdz zemei, bet var sveikt sauli apskaidrots. Svētkus nevar iestudēt, tie dzimst no katra paša. Filozofs Igors Šuvajevs atgādina, ka “svētki ir saistīti ar paša cilvēka pastāvēšanas iespējamību, cilvēks ne tikai nespēj dzīvot bez svētkiem (kuri notiek arī visekstremālākajās situācijās – piemēram, koncentrācijas nometnēs), bet, izzūdot svētkiem, acīmredzot izzustu arī pats”. Jā, nevar nepiekrist tiem, kas žēlojas, ka latvju zemē valdošā dominante ir – izdzīvot par katru cenu, liekot lietā spēku un alkatību. Mēs to esam pamanījuši un izjūtam uz savas ādas, bet zinātāji saka – Jāņos galdiem nemaz ar’ nav jālūst no ēdienu pārpilnības. Siers un alus – tā bijis senatnē. Arī mūsdienās šis fakts var kalpot par mierinājumu.

Līgo veci, līgo jauni!

Agnese Matisone,
dažādu procesu vērotāja