Izklaidi un atpūtu meklējot, aizdiedzu uz Liepājas teātri. Ieskrēju ”Vestsaidas stāsts” iestudējuma plaši atplestajās skavās. Jāatzīst, īsti amerikāniskā garā ar latvisku piešprici svinēju atpūtu.

Šajā laikā, kad dabā dominē baltā krāsa, teātrī košas kaislības un emociju lādiņš. Bez dziļākas jēgas meklējumiem un pārliekas filozofēšanas, jo cik tad var urķēties. Neiztika arī bez nelielas morāles, bet secinājums viens – pasaule naida pilna bija jau tad, kad tajā ieradāmies. Kāpēc lai kaut kas mainītos tieši šobrīd?

Varētu jau kasīties par pāris tehniska rakstura neprecizitātēm, bet latvisko burkšķēšanu atstāšu citiem. Ir komiski, ka ciešāka apskāviena laikā aktieri iešņukst vai iesten viens otra mikrofonā, bet tas paspilgtina kopējo kiču. Latviskā runas teksta pārplūšana angliskā dziedājumā savu reizi nojauc situācijas nopietnību, bet tautu draudzība prasa savu.

Iestudējuma trumpis – Leonarda Bernsteina skaņdarbi Liepājas Simfoniskā orķestra mūziķu ”dzīvajā” izpildījumā (diriģents Andris Veismanis). Kā arī kautiņdejas un kustības kopumā ir uz bravo (horeogrāfs Alberts Kivlenieks)! Mēģinājuma procesā strādāts krietni. Izrāde aulekšiem joņo un nav laika veikt kļūdainu kustību vai kā citādi notizloties.

Garastāvoklis nudien pacilāts ar ausij tīkamu mūziku un acij baudāmu horeogrāfiju.
Saldu medus vārdu ieaijāta no laika pārbaudītā iestudējuma satura, dodos atspirdzinošā sniegvējā. Kad nepietiek ar maigām ziemsvētku dziesmiņām un cīņā ar pirmssvētku depresiju, ”Vestsaidas stāsts” ir pietiekama adrenalīna deva.

Agnese Matisone