Pastāv dažādi priekšstati par rudeni. Citam tas asociējas ar pārdomu laiku, kāds to dēvē par ražas laiku, vēl kādam rudens kalpo par jauna dzīves posma sākumu.

Neskatoties uz katra personīgo pieredzi, ieradumiem, atrašanās vietu, stereotipiem, drēbju kārtas, gribu dalīties ar jums iespaidos par rudeni kā dažādu baudu mēnesi.

Personīgi es rudens sākumu nepiesaistu konkrētam datumam un mēnesim. Rudens ir ne tikai trešais no iespējamām gadskārtām, bet arī zināms dvēseles stāvoklis, bet ceru, ka ne diagnoze. Jā, kļūst vēsāks, lapas sārtojas un dzeltē, saules stariem krietni jāpiepūlas, lai pāršķeltu pelēcīgo debess jumu. Ir dienas, kad lietus lāses kā slogs uzgulst pleciem. Ne velti jau senie latvieši pamanījuši, ka “rudeni vienā pilē lieta deviņas ūdeņa”. Arī vējš arvien spēcīgāk ārda lietas sev apkārt, lauž, kas laužams un liec, kas liecams. Bet, kas citiem vētra, liepājniekiem tāda nieka pūsmiņa vien ir.

Par baudām rudenī. Var jau būt, ka to var dēvēt par pašapmānu, bet kāpēc gan mazdrusciņ nepamānīties. Rudens rādot priekšzīmi, pats savu šerpumu kompensē ar skaistumu. Ar sarkaniem, strīpainiem, dzidriem un zelta āboliem, ar iespēju meklēt kādu, ko cieši un mīļi apskaut, ar iespēju ietīties mīkstā un smaržīgā šallē, ar iespēju pārlūkot zāļu tēju krājumus, kā arī papildināt daudzkrāsaino sveču klāstu, jo arī ziemas periodā tās noderēs.

Kāds draugs atklāj, ka līdz šim rudens nozīmējis iesnas un tumšus rītus un vakarus. Viņš atklājis, ka rudenī palikt vienam nav nemaz tik drūmi, pat tad, ja atslēdz elektrību, jo var iztikt ar svecēm.
Kāda meitene uz manu jautājumu, kā tad viņa tā bez lietussarga lietainā laikā, vai nav bail izlīt un saaukstēties, atbild, ka savu reizi viņai pat patīkot izlīt, lai pēc tam mājās iekurinātu krāsniņu un sildītos.

Kādi nu kuram ieroči cīņā ar uzskatu, ka rudenī jākrīt depresijā. Varbūt depresiju slīcināt kvēlojošā pīlādžu vīnā, ietīt saules plaukstā, iekurt kamīnu ar depresiju, lai sprēgā un dzirksteles skurstenī lido! Izvārīt gardu kakao un baudīt to, vērojot lietus tērcītes steidzam pa loga rūti. Mana vecmammiņa rudeņos vārīja ābolu zapti un, liekot burciņas pieliekamajā, tā starp citu atgādināja – galvenais, meitēn, lai kājas siltumā! Ko arī sev un citiem novēlu – kājas siltas un vēsu prātu.

Agnese Matisone,
gadskārtu vērotāja