“Mana mīļa māmulīte mani mīļi audzināja”, – paldies manai māmiņai un katrai vienai vismīļākajai. Īpaši šajā dienā mammas varam iepriecināt ar ziediem, dziesmām un mīļiem vārdiem.

Savā laikā Kārlis Ulmanis veica prātīgu gājienu – godāt māmiņas, svinot Ģimenes dienu. Ģimene kā atbalsts mātei un balsts valstij.  Latvijā Mātes dienu svēta kopš 1922. gada. Šīs dienas dziļi humānajam raksturam piedevām bija arī politisks segums, tādā veidā akcentējot Mātes kultu kā stipras valsts fundamentu. Var diskutēt par to, vai alkdamas pēc vienlīdzības un līdztiesības ar vīriešiem, kā arī turot saimniecības grožus savās rokās, sievietes zaudējušas daļu sava īpašā spēka – sievišķības un mātēm tik svarīgā mīļuma un sirsnības.

Kādas mēs, sievietes, esošās un topošās māmiņas, esam? Kā mūs dēvē, piemēram, sabiedriskajā transportā, uz ielas, veikalā? Pirms pāris dienām kādu paziņu nosauca par “stulbo bābu”, viņa nejauši pagadījās ceļā velobraucējam. Aitas, kazas, vecenes, arī maukas – amplitūda plaša, izdoma kropla.

Mātes diena no 8. marta svinībām atšķiras ar būtisku iezīmi, tas nav veids kā “kulturāli” iedzert. Mātes dienā ir jāsāk domāt par cieņu. Sieviete jāciena kā dzīvības devēja. Mēs katra esam individualitāte, bet mums ir kas kopīgs – no dabas dota spēja rūpēties. Ja sievietei nav savu bērnu, viņa var izaudzināt citas pamestu atvasi. Viņa ir Māte.

Mūsdienās daudzas vērtību celtnes drūp pa vīlēm, ļaudis ir noguruši un apmulsuši. Ģimenei jābūt vietai, kur smelt spēkus, sapratni un būt drošībā ar savējiem.

Nesen vilcienā, pašai negribot, nācās vērot bērnu un vecāku attiecību zibšņus. Izkāpjot gala pieturā, manī pulsēja neskaitāmi jautājumi, piemēram, kā tas ir iespējams, ka vecāki tik ļoti neieredz savus bērnus? Vai tas ir niknums aiz izmisuma un bezspēcības?

Kas mūsu valstī ir Māte? Vai sērojošās Mātes Latvijas tēls vai būtne, ar pret debesīm izstieptām rokām, Brīvības pieminekļa smailē? Varbūt bārenīte no latviešu tautas dziesmām vai blonda dīva ar sunīti azotē?

Latviešiem reiz bija skaists teiciens – māte savu bērniņu nes zem sirds. Bērniņš neaug kāpostos, stārķa ligzdā vai laboratorijā. Bērniņš ierodas pasaulē un veidojas no mīlestības. Protams, dzīve un cilvēki paši ievieš korekcijas.

Lai vai kā – mīļi sveicu jūs, jaunās, veiksmīgās, cerībās esošās, mīlēti mīlošās un sirmmāmiņas! Saulaini!

Agnese Matisone,
dažādu procesu vērotāja