Atsaucos uzaicinājumam šajā sadaļā publicēt savu apsveikumu Liepājai 385. dzimšanas dienā. Kādēļ? Tādēļ, ka tas ir pagodinājums. Portāla liepajniekiem.lv aptaujā uz jautājumu – vai Liepājas dzimšanas dienu uztver arī kā savus svētkus? – vairums balsotāju atbildējuši, ka neuztver. Personīgi man būtiski ir nošķirt pilsētas jēdzienu no ikdienas nejēdzībām.

Lai gan pilsētas vēsture veidojusies tieši ikdienas dzīvē. Ko nu par tik nopietnām un diskutablām lietām prātu lauzīt, labāk par svētkiem… Svētki nepieciešami, lai sakopotu domas, piedzīvoto un padarīto. Svētki noslēdz iepriekšējo un iesāk jaunu posmu, vismaz pāršķir lappusi vēsturē.

Jūtos līdzīgi “Liepājas Vēstulēs” Sv Annas baznīcas mācītāja Jāņa Bitāna sacītajam: “Liepājnieki var vilties pārvaldē, bet neesmu dzirdējis, ka viņi būtu vīlušies Liepājā.” Ja es viltos pilsētā, es viltos sevī, bērnībā un visā, kas mani veidojis. Es justos apvainota par kaut ko. Tomēr tā nav.
Liepāja ir osta ne tikai kuģiem un baltu buru laivām, bet arī cilvēkiem. Tie piestāj, atvelk elpu. Iespējams, rada ko paliekošu un atsien tauvas, lai dotos tālāk. Ostas pilsēta, miera osta, vētru krasts. Šobrīd Liepāju vairāk redzu kā atspēriena punktu lidojumam pasaulē. Vajag tikai lekt, gan jau izpletnis parādīsies.

Liepājai novēlu svinēt un baudīt svētkus, ko sarūpējuši liepājnieki. Vēlu veselību, darbu, pārticību un prieku! Kā arī pozitīvus un dzīvesgudrus komentārus internetvidē! 🙂

Agnese Matisone,
dzīvo Liepājā