Uzmanība, ko pašvaldība pēdējā laikā izrādījusi sportistiem par viņu augstajiem sasniegumiem, ir vērtējams tikai pozitīvi. Atzīstams rezultāts sportistiem nāk smagā un grūtā darbā. Zinu no pieredzes, ka šāda uzmanība gandarī, stimulē un iedvesmo iesākto turpināt. Un dažkārt tas ir pat svarīgāk, nekā naudas prēmijas.

Protams, būs kaut kādas prioritātes, ko pašvaldība atbalstīs vairāk, un tas ir saprotami. Futbols, hokejs… Mums Liepājā ir izteiktas tieši šīs sporta grupas. Taču es neko nepārmetu. Manuprāt, par sevi jāatgādina pašiem sportistiem, arī viņu menedžeriem. Ja sevi nepiesaki, tad ejamais ceļš ir grūtāks. Arī mēs, skeiteri, sākām pamazām, pirms pieciem gadiem. Un tagad jau mūs zina, cilvēki kaut ko par mums ir dzirdējuši.

Tas ir grūts jautājums – cik izdevīgi vai neizdevīgi ir būt sportistam. Viss atkarīgs no tā, vai ir izvirzīts mērķis. Vai tu gribi ko sasniegt, vai sporto tikai sev hobija līmenī. No naudas viedokļa raugoties izdevīgi ir tikai tad, ja esi profesionālajā sportā. Tad saņem naudas balvas un vari braukāt pa pasauli, piedaloties mačos. Mūsu gadījumā, ekstrēmajos sporta veidos, lielas šīs naudas summas nav. Taču esam sava veida apritē. Turklāt ļoti gribam braukt, un ir rezultāti, kas rāda – varam cīnīties. Iekšā ir fanātisms.

Šobrīd pilsētā izveidots jauns skeitparks, būtu muļķīgi to neizmantot un, piemēram, divas reizes gadā tajā neuztaisīt sacensības. Jaunieši to jau ir apguvuši, viss notiek un darbojas. Diemžēl viena no sāpīgākajām šā brīža problēmām ir iekšējais skeitparks, kur varētu trenēties ziemā. Mums tāda nav. Vasaras beigās it kā sasniedzam vislabāko formu, augstāko punktu, bet pienāk rudens un viss. Apsīkums. Pavasarī atkal jāsāk no sākuma. Tajā pašā laikā citās valstīs nāk ārā vēl tehniskāki, vēl vairāk progresējuši, kā iepriekš. Šobrīd braucēju Liepājā ir, bet nereti gadās, ka pēc ziemas, pēc lielās pauzes, interese ir zudusi un viņi atkrīt.

Ainars Jermačenko,
Liepājas skeitborda biedrības “O.S.S.G.” vadītājs