Skolēni jau mēnesi aizvadījuši pašvaldības nodarbinātības projektā, kurā šogad iespēja strādāt tiek piedāvāta 250 bērniem.

Esmu strādājusi ar divām skolēnu grupām un ir skaidrs, ka tādu bērnu, kam tiešām būtu interese darboties, ir maz. Patiesu interesi ir izrādījuši vien daži.

Protams, varbūt piedāvātais darbs nav viņiem aktuāls, interesējošs, jo pilsētas uzkopšana, nezāļu ravēšana, zāles grābšana, noziedējušo ziedu, gružu lasīšana viņus nesaista. Tas no bērniem prasa lielu pacietību, kuras viņiem ļoti trūkst. Reizēm lieku pavirši veiktu darbu darīt vēlreiz.

Pilsētas uzkopšanā bērnus kā darbaspēku izmantot ir ļoti grūti, jo nav kvalitātes. Tas tādēļ, ka viņiem nav prakses, jo iepriekš šāda veida darbi nav veikti. Daļa pilsētas bērnu pirms tam pat kapli nav redzējuši, neprot to turēt un rīkoties ar to, tādēļ arī viņiem ātri zūd pacietība un interese.

Nākas ne vien viņus uz vietas apmācīt, bet arī visu laiku uzmanīt. Tikko pagriežu muguru vai paeju tālāk, tiek izvilkti telefoni, sākas dauzīšanās un veikti akrobātiski triki ar kapļiem rokās. Par darbu tiek aizmirsts.

Viņu noteiktais darba laiks ir desmit dienas pa četrām stundām, kuras gan viņi nekavē, tomēr atdeve no viņu puses varētu būt lielāka.

Par to, kāda ir bērnu motivācija strādāt gan nevarēšu spriest, jo, kad to jautāju, atbildes viņi man nesniedz, klusē. Esmu jautājusi, kādēļ viņi pieteicās strādāt, ja darbs neinteresē, taču arī uz to viņi neatbild.

Protams, tas mēdz būt kaitinoši, kad esmu devusies padarīt ko citu, un man atnākot, visi sēž. Man ar bērnu nodarbinātību šī ir pirmā pieredze, iespējams, tādēļ nespēju saprast, vai tiešām bērniem kopumā trūkst pacietības vai arī šis vienkārši viņiem ir nepiemērots darbs.

Alda Damberga, pilsētas dārzniece