Ratiņkrēslā nonācu pirms 32 gadiem. Pēc iznākšanas no slimnīcas turpināju dzīvot, tāpēc, ka nevarēju staigāt, mājās nesēdēju. Atceros, ka tolaik Liepājā biju vienīgais invalīds, kurš braukāja apkārt. Varēju tikt tikai divos veikalos, bija bailīgi. Tagad pilsētā situācija ir kā diena pret nakti – daudz draudzīgāka.

Jaunais projekts “Mana sociālā atbildība”, kā laikā iegādāti ratiņkrēsli, lai cilvēki ar īpašām vajadzībām varētu baudīt peldes jūrā, kā arī tiks uzstādītas radiobijas, ir tikai apsveicami. Domāju, ka arī pats nākamvasar, kad būs siltāks ūdens, mēģināšu ieiet jūrā. Turklāt būšot atsevišķas pārģērbšanās kabīnes un daudz drošāka nokļūšana līdz jūrai. Manuprāt, tas ir sevišķi svarīgi jaunajiem, aktīvajiem cilvēkiem. Dzīvot tāpat kā veselie.

Lai arī man ir sieva, visu cenšos darīt pats. Jau vairākus gadus eju uz dejām, ko organizē Sociālais dienests. Liepājā viss ir pieejams. Gandrīz visos veikalos varu iebraukt. Tiem, kuriem durvis man slēgtas, blakus ir cita tirdzniecības iestāde. Nejūtos diskriminēts. Un vajag runāt. Tā, piemēram, pateicu, ka vajadzētu nolikt laipiņu, lai bez raizēm varu nokļūt līdz jūrai, un lūgums tika izpildīts. Tagad varu nonākt lejā, gar krastu pabraukāt. Netiku, jo smiltīs striga riteņi.

Izbraucienos pa pilsētu dodos gandrīz katru dienu. Kopš izbūvēja veloceliņu, pārvietojot pa to līdz Metalurgam, līdz “Baatai”, Dienvidu kapiem. Ļoti ērti! Cilvēki pie mums, cilvēkiem ratiņkrēslos, ir pieraduši. Vairs pie sevis nedomā – kas tie tādi. Attieksme pozitīva, garāmgājēji pat jautā vai nevajag palīdzēt. Vienīgais, ko gribētu piebilst būvniekiem – lūdzu, uz ietvēm netaisiet tik dziļas ūdens notekas. Arī māmiņām ar ratiem grūti pa tādām braukt – dziļām un šaurām kā cūku siles.

Ko teikt tiem, kas baidās nākt ārā sabiedrībā? Droši ejiet! Palēnām, palēnām un viss būs kārtībā.

Andrejs Terbets,
liepājnieks