Azartspēļu atkarība ir procesu atkarība un tiek uzskatīta par vienu no smagākajiem atkarību veidiem. Nav apreibinošās vielas ietekmes, bet persona nespēj adekvāti rīkoties un pieņemt lēmumus.

Finansiālās sekas, ko var radīt azartspēļu atkarība, ir daudz smagākas, nekā vielu atkarībām – vienā vakarā nevar nodzert to, ko var nospēlēt pāris stundās. Atkarībai ir ļoti daudz definīciju. Protams, diagnozi var uzlikt tikai ārsts, bet viens no vienkāršajiem skaidrojumiem ir, ka

atkarība sastāv no divām daļām – no baudas un tās sekām.

Brīdī, kad es saprotu, ka būs negatīvās sekas, bet es vienalga nevaru atteikties spēlēt, dzert u.c., tā jau ir atkarība. Es zinu, kas sekos – zinu, ka nospēlēšu visu naudu, ka nepietiks līdz nākamajai algai, pensijai, bet es nespēju atteikties. Seko aizņemšanās no visa veida kredītiestādēm, līdz kamēr visās tiek atteikts, tad mantu ieķīlāšana lombardos, manipulatīva krāpšana un zagšana.

Vēl viena no pazīmēm – persona izvēlas melot par to, cik ir nospēlēts vai izdzerts. Neviens jau pat nedomā melot atbildot uz jautājumu, cik glāžu piena esi izdzēris, bet divu aliņu vietā nez kāpēc labāk izvēlas pateikt, ka tikai vienu.

Sasniedzot pusaudžu vecumu, ir dabiska vēlme izmēģināt jaunas lietas, tai skaitā arī neveselīgās. Ja jaunietim ir bijusi veselīga ģimenes pieredze, adekvāts pašvērtējums, veselīga dzīves uztvere, tad pēc pamēģināšanas arī apstāsies. Bet, ja apkārtējā sociālā vide, ģimene un ģenētika nav bijusi atbilstoša, tad predispozīcija uz atkarību ir augstāka.

Diemžēl arvien vairāk jauniešu pēdējā laikā biežāk krīt vilinājumā spēlēt azartspēles, jo

psihe ir vieglāk ietekmējama, nav brieduma, ir vēlme tikt pie ātras, vieglas naudas, neko nedarot.

Ja ģimenē ir ticis uzskatīts, ka tikai ar naudu visu var atrisināt un būt laimīgs, kārdinājums, sekojot reklāmām ir ļoti augsts. Sākotnēji netiek zaudēta sava nauda un, kamēr vecāki apjauš, kur nauda paliek, kredīti un saistītās problēmas jau mēdz būt ļoti lielas.

Uz azartspēļu iestādēm nav redzamu uzrakstu ”zaudētavas”, bet ir neskaitāmu ”laimētavu”, un katrs, kas šādā ”laimētava” ieiet, akli tic reklāmas vilinājumam. Spēlmaņi savā atkarības posmā lepni dalās stāstos par laimētām summām, bet to, cik ir zaudēts noklusē, jo bieži pat pats šo realitāti izvēlas neredzēt. Par to, cik spēlējot ir zaudēts, spēlmaņi parasti spēj pastāstīt jau tikai atveseļošanās procesa periodā.

Spēļu zāļu ir ļoti daudz un tur tiek darīts viss, lai ieprogrammētu cilvēku pēc iespējas ilgāk tajās uzkavēties –

tiek radīta sajūta, ka esi gaidīts, tiek darīts viss, lai spēlmanis justos komfortabli, tur nav pulksteņu, lai pazustu laika izjūta, tiek piedāvāti bezmaksas dzērieni.

Tomēr realitātē, ko arī paši spēlmaņi, kad nonāk skaidrībā atzīst, šī bezmaksas kafija ir izmaksājusi visdārgāk jeb tā ir visdārgākā kafija pasaulē.

Arī pensionāre, kas katru nedēļu piedalās loteriju spēlēs ir azartspēļu atkarīga. Finanšu pirmās nepieciešamības lietām bieži mēdz nepietikt, bet loterijas biļeti nenopirkt nespēj. Tieksmes pazīmes izpaužas arī šajā gadījumā, jo, ja kādu nedēļu piedalīties nesanāks – viss būs slikti, viņa kļūs neapmierināta un nervoza.

Ir ļoti labi, ka arī Latvijā beidzot ir izveidots pašatteikušos personu reģistrs no visa veida azartspēlēm, tikai, diemžēl, mēs esam viena no pēdējām valstīm, kurā ar likumu tika ieviesta šāda norma. Protams, tas ir ļoti būtisks un vajadzīgs solis, jo tas ļauj pašam spēlētājam ierobežot savu uzvedību tajos brīžos, kad viņš nespēj savu tieksmi kontrolēt.

Tomēr ir svarīgi saprast, ka ar šo uzvedības ierobežošanu, iekļaujot sevi pašatteikušos personu reģistrā vien ir par maz, nenotiek atveseļošanās no azartspēļu atkarības. Ar to tiek ierobežota tikai neveselā uzvedība, bet pati atkarība un tieksme nepazūd, līdz ar to, tā ir tikai palīdzēšana sev, nevis atveseļošanās. Tas ir viens no soļiem atveseļošanās procesā no azartspēļu atkarības.

Lai atveseļotos, ir jāstrādā ilgstoši ar visu personību kopumā – jūtām, domām, uzvedību. Tas ir darbs visa mūža garumā.

Personas, kas ilgstoši ir atveseļošanās procesā var paiet garām spēļu zālei vai neatvērt attiecīgo interneta lapas vietni, interaktīvo azartspēļu gadījumā, nedomāt par spēlēšanu, bet  zina, ka pirmās likmes nedrīkst būt. Viņi zina, ka nedrīkst vienreiz ieiet, paskatīties, pamēģināt, jo atkarības slimība nav zudusi.

Jebkura atkarība ir slimība un no tās nevar atbrīvoties ar gribasspēku, tas ir komplekss pasākumu kopums. Tukša vieta nemēdz būt, nav jēgas sev vienkārši aizliegt spēlēt vai apņemties nespēlēt. Ir jāspēj lūgt palīdzība. Ir svarīgi apzināties, ar ko aizvietot atkarību atveseļošanās procesā – tie var būt aizmirstie hobiji un intereses, fiziskās aktivitātes. Ja netiks atrasts veselīgais aizvietošanas veids, tad vienu atkarības veidu nomainīs cits atkarības veids, piemēram, no azartspēlēm uz alkoholismu vai datorspēlēm.

Atveseļošanās process var sākties tikai tad, kad atkarīgais pats saprot, ka viņam ir nepieciešama palīdzība.

Ir jāļauj cilvēkam nokrist viņa zemākajā punktā, lai viņš pats saprastu, ka vajag kaut ko mainīt.

Tikai tad var uzsākt reālu atveseļošanos. Katram šis zemākais punkts ir savādāks. Tuvinieku draudi un kontrole neko nepalīdzēs, jebkura situācijas un spēlmaņa glābšana atkarīgo novedīs vēl dziļākā atkarībā, savukārt tuviniekus līdzatkarībā un naudas pazaudēšanā.

Glābjot azartspēļu atkarīgo, kurš lūdz vai sola, ka nekad vairs nespēlēs, nomaksājot viņa parādus, tuvinieki palīdz atkarīgam nevis atveseļoties, bet turpināt spēlēt. Jo bauda no azartspēlēm paliek, bet atbildība par sekām pašam nav jāuzņemas, kāds cits tās ir atrisinājis. Tad kālab atkarīgajam neturpināt spēlēt, jo tieksme dara savu, jo parādu nav vai ir mazāki, tad kālab neiemest atkal, jo slimā atmiņas iztēle un vēlme par iespējamo vinnestu ir stiprāka par pašu spēlmani. Dziļā atkarības stadijā, ko pats spēlmanis nespēj atšķirt, vinnests nemaz vairs nav tas svarīgākais, spēlēšanas process jau ir kļuvis par neatraujamu dzīves sastāvdaļu.

Visatbilstošākais atveseļošanas process ir, ja atkarīgais strādā pie savas atveseļošanās kompleksi kopā ar ģimeni.

Viena no speciālistu un pašu spēlmaņu, kas atveseļojas, atzītākajām metodēm ir – spēlmanim sākt ar Minesotas atveseļošanās programmu, pēc tās anonīmo spēlmaņu sapulces un individuālā psihoterapija. Savukārt, piederīgajiem – līdzatkarīgo sapulces un individuālā psihoterapija. Ir vērts atnākt uz Atkarību profilakses centru, to var darīt arī anonīmi, un kopā ar speciālistu sastādīt labāko risinājumu atveseļošanās plānam.

Tuviniekiem ir jāapzinās, ka pašiem ir jāmainās, situācijai jāpieiet reāli, jāsauc lietas īstajos vārdos – atkarība, melošana, parādi, zagšana. Nevajag glābt, pievērt acis, aizdot naudu vai censties palīdzēt, jo spēlmanis, kuru visi glābs, nejutīs nepieciešamību pārtraukt spēlēšanu. Jo ātrāk ģimene un tuvinieki saprot, ka nevajag glābt, jo ātrāk spēlmanis pievērsīsies atveseļošanās procesam un būs spiests uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.

Ar tiem pašiem paņēmieniem, kas darīti visu laiku – aizdota nauda, nomaksāti parādi, un tamlīdzīgi, nevar iegūt citu rezultātu. Lai iegūtu citu rezultātu, attiecīgi, ir jāveic citas darbības. Ir jāprot nolikt veselīgās robežas, spēlmanim pasakot stingru ”NĒ”, tādējādi liekot uzņemties atbildību pašam un sākt rīkoties savādāk, sākt reālu atveseļošanos.

Areta Brauna, atkarību psihologs, Liepājas pilsētas domes Sociālā dienesta Atkarību profilakses centra vadītāja.