Tagad man 25.marts, tāpat kā 14.jūnijs, ir atceres dienas. Taču reiz tā nebija. Kaut biju vēl maza – man bija tikai trīs gadiņi, mani kopā ar ģimeni 1949.gada 25.martā izveda no Latvijas.

Tiesa, no pašas izvešanas maz ko atceros, vairāk atmiņu man ir jau no Sibīrijas. Mūs izveda no Aizputes apriņķa Sakas ciema. Mēs bijām trīs ģimenes – mana tēva ģimene, kā arī tēva brāļa ģimene un tēva māsas ģimene.

No mūsu ģimenes izveda sešus cilvēkus – tēvu ar māti, mani un māsu, kā arī tēva vecākus. Māsa bija vēl mazāka par mani – viņai toreiz bija vien pusotra gadiņa.

Daudz par tiem laikiem jau vecāki nestāstīja, bija bail. Taču, cik nu mamma stāstījusi, nekāda dižā saimniecība maniem vecākiem pirms izsūtīšanas nebija – pāris zirgu, dažas govis un sava saimniecība, kas visu mūžu kopta. Tā arī dzīvojuši.

Diemžēl nezinu, kādēļ mēs iekļuvām izvedamo sarakstā. Brālēns – tēva māsas dēls, kurš toreiz bija vecāks, viņam bija 15 gadu, ir meklējis informāciju, pat caur arhīviem izgājis, bet neko nav atradis.

25.martā toreiz no mājām mūs savāca agri no rīta, ap pieciem. Ieradās zaldāti. Neatceros, kā notika pakošanās, cik vien mamma stāstījusi. Bet pēc tam mūs visus salādēja smagajā mašīnā, aizveda uz vietu, kur pulcēja visus izvedamos. Tur gaidīja vilcienu. Vispirms mūs aizveda uz Alsungu, bet pēc tam veda atkal atpakaļ uz Liepāju. Un tikai tad sākās tālais ceļš prom. Pa ceļam pielādēja vēl un vēl cilvēkus…

Ceļu uz Sibīriju, kas tika pavadīts vagonos, īsti neatceros. Acīm redzot, īstas atmiņas sākas pēc trīs gadu vecuma. Manas pirmās īstās atmiņas sākas jau Sibīrijā. Atceros, kā mūs nogādāja galā. Arī tēva teikto: labi, ka pie izvešanas bija kāds zaldātiņš, kas pateica, lai ņem līdzi vairāk siltas drēbes. Tās tad arī bija sapakotas maisos, maisu bija daudz.  

Tur mūs nomitināja pie vienas vecenītes. Mūs nolika vienā stūrī, bet telpai pa diagonāli pretējā stūrī bija teļš. Atceros, ka mūs nolika uz maisiem gulēt, bet vecāki sēdēja un vaktēja – kā no griestiem nokrita blaktis, tā viņi tās no mums, bērniem, lasīja nost. To atceros kā šodien.

Tāpat atceros, kā tad, kad teļš otrpus telpai sačurājās, čuras tecēja mums virsū. Vecāki centās kaut kā norobežot telpu, lika kaut ko priekšā, lai čuras netek virsū mums un drēbēm.

Jā, bija trakāk, nekā atspoguļots filmā ”Ilgais ceļš kāpās”. Tas, kas redzams filmā, vēl ir sīkums.

Tur sabijām septiņus ar pusi gadus, sasniedzu tur desmit ar pusi gadu vecumu. Sāku tur iet skolā, pabeidzu trīs klases, sāku ceturto. To nepabeidzu, jo pa oktobra svētkiem mēs beidzot braucām mājās.

Dzīvi Sibīrijā gan atceros. Ar vietējiem satikām, kā ar kuru. Droši vien, ka vietējos bērnus vecāki bija noskaņojuši, tādēļ daļa vienaudžu mūs sauca: ”latiši fašisti”. Bet ar citiem sadzīvojām tīri normāli – kā jau bērni, spēlējāmies, sadraudzējāmies pat. Kad pārbraucām Latvijā, vēl kādu laiku ar Sibīrijas draudzenēm sarakstījāmies.

Jā, bērni Sibīrijas laiku pārdzīvoja vieglāk, nekā pieaugušie, jo vecāki par mums rūpējās, kā vien spēdami. Pārpilnība nebija, bet kaut kas ēdams vienmēr atradās. Bija arī sojas rauši.

Mammai tūdaļ pēc aizbraukšanas uz Sibīriju bija jāsāk strādāt fermā. Viņai bija jāslauc 13 govis. Tas bija ik dienu trīs reizes jāizdara ar rokām. Protams, mamma tur sabojāja veselību. Bet toreiz, jauna būdama, jau sevi nežēloja…

Mums tur bija rituāls. Neatceros vairs, vai paši ņēmām līdzi maizīti, vai arī mamma jau bija paņēmusi, bet uz slaukšanas reizi vienmēr devāmies uz kūti. Tur bija noslēpta krūzīte. Un mēs, bērni, vienmēr tikām pie piena… Tā arī izdzīvojām.

Mūs, bērnus kolhoza lielajos darbos nesūtīja. Mūs no skolas sūtīja tikai aiz kombaina vārpas lasīt. Un nedomā paņemt kādu vārpiņu sev! Taču tos, kuri bija mazliet vecāki, gan sūtīja ar buļļu pajūgiem arī uz stepi pēc salmiem… Tēvs vienā šādā braucienā arī kāju salauza, jo lops sabijās.

Uz Latviju atgriezties mums ļāva 1956.gada novembrī. Tur ik mēnesi ieradās komendants un vecākiem bija jāparakstās, ka ģimene joprojām tur atrodas. Pēc Staļina nāves, ko ļoti labi atceros, jo visi vietējie staigāja, asaras slaucīdami, bet mūsējie ar smaidu sejā, visiem mums bija tāda sajūta, ka tiksim mājās. Patiesībā jau, ko gan mēs bērni daudz sajēdzām, bet to gan sapratām, ka tiksim drīz mājās.

Mums paveicās, jo atļāva atgriezties Sakā. Protams, nebija, kur dzīvot, jo mūsu mājas bija okupētas – tajās dzīvoja sveši ļaudis. Mūs tur iekšā nelaida. Tādēļ apmetāmies pie mammas mammas, pie omītes. Viņus, pateicoties vecamtēvam, neizveda. Vecaistēvam bija kaut kāds sakars bijis ar krievu armiju, bija jaunībā dienējis, kā rezultātā viņam noveicās – viņus neizveda. Atgriezāmies pie viņiem.

Tas bija aptuveni 10 kilometrus no skolas. Pirmo gadu vecāki ar velosipēdiem mūs, bērnus, ik pirmdienu veda uz skolu, bet ik piektdienu – atpakaļ uz mājām.

Latviski sapratām un runājām, jo vecāki Sibīrijā runāja latviski. Mēs ar māsu gan sarunājāmies krieviski, jo gājām krievu skolā. Tur biju pabeigusi jau vienu ceturksni no ceturtās klases, bet te atcēla atpakaļ uz trešo.

No sākuma jau mūs vispār Pāvilostas skolā negribēja uzņemt, jo iepriekš bijām mācījušās krievu skolā. Bija gan pirmajos mēnešos latviešu valodā divnieks, bet, mācību gadu pabeidzot, liecībā jau bija četrinieks.

Mamma pēc atgriešanās Latvijā nestrādāja. Tēvs no sākuma strādāja zvēru fabrikā – bija līdzīga, kā tagad Dubeņos. Kad to likvidēja, tēvs sāka strādāt Pāvilostā zivju kombinātā. Tā, ka nebūtu darba, nebija.

Atskatoties uz to laiku, ļaunu prātu neturu. Ir noticis tas, kas ir noticis. Un mainīt jau tur neko nevar! Tikai bojāt savus nervus…

Visskumjākais ir tikai tas, ka atgriezties mūsu ģimenei neizdevās pilnā sastāvā. Vecaistēvs, kuru uz Sibīriju aizrāva jau slimu esam, palika tur… Atgriezāmies pieci – abi vecāki, mēs ar māsu un omīte, kura vēl ilgi, ilgi nodzīvoja – pāri par 90 gadiem.