Ir atkal klāt tas laiks, kad domās arvien biežāk skan vārds Latvija. Citam mazāk, citam vairāk, citam tepat, citam ārzemēs. Un lai arī saka, ka nemīl Latviju, tomēr dziļi sirdī un zemapziņā viss ir kārtībā – to nevar atņemt, to nevar izdedzināt ar silto zemju karsto sauli, izpūst ar citu zemju piekrastu vējiem.

Tepat saule ir mūsējā, tepat vējš ir pats mīļākais. Tas pats vējš, kas izskrien cauri matiem pavasarī un rudenī norauj svārkus lapotnēm, kas visu skaisto vasaru devušas patvērumu karstajās dienās. Un sniegs un kupenas un bērni tajās… Mēs, pat ja neapjaušam, pat ja noliedzam, tomēr esam savas paradīzes bērni. Tāda, kādu mēs to radam, ir mūsu Latvija. Mēs esam maz un tai pat laikā ļoti daudz. Pietiekami daudz, lai būtu valsts un pietiekami maz, lai sauktu sevi par vienu lielu un varenu ģimeni. Ar dzimušiem talantiem katrā no mums, ar gadsimtiem krātām zināšanām, ar gēniem, kuros parakstu likusi pati Latvija. Mūsu zeme.

Tas ir pierādīts, ka katrā cilvēkā ir informācija par vietu, no kuras viņš nāk. Tā kā nav uz pasaules tāda spēka, kas atņemtu Dzimteni. Atliek tikai pieskaņot savu apziņu un tas būtu jādara vecākiem katrā ģimenītē.

Daudzi apmaldās naudas kāres izraisīto finansiālo problēmu risinājumos un, lai gūtu ātru rezultātu, dodas ”laimi” meklēt citās zemēs. Ne velti saka – ar galvu ir jādraudzējas. Nenoliedzami daudz ko var risināt tepat – mājās, draugu, kaimiņu, paziņu lokā.

Vairums tautiešu atsvešinās viens no otra, nelūdz palīdzību draugam, kaimiņam, jo viņiem ir tikpat slikti. Lai gan mēs esam viena liela ģimene. Lūdz un tev tiks dots. Kam lūdz? Ir tik daudzi, kam lūgt. Pazemībā ir varenība.

Tai pašā draugu skaitā ir arī Dievs, kas ir visur un ik uz soļa. Arī neticīgā latvieša sirdī un dvēselē. Pat nesasietajā aizmirsta bērna kurpes šņorē. Katrā elpā, ko tveram. Katrā skatienā, ko veltam. Ir tikai jānotic un jālūdz un jāpateicas.

Ir atkal klāt tas laiks, kad domās… Tad pateiksimies mūsu Dzimtenei! Jo pateicoties tai, mēs pateicamies arī Dievam, arī mātei Zemei, arī saviem vecākiem, savām saknēm un arī sev. Šajā pateicībā mēs ieliekam savu labo un gaišo enerģiju un tā rada šo zemīti arvien labāku un labāku.
Paldies Tev, Latvija!

Arturs Kiseļovs,
liepājnieks