“Kāpēc man ar augstāko izglītību būtu jāstrādā par minimālo algu? Kāpēc man strādāt par algu 250 lati plus procenti no nopelnītā? Kas tā par naudu?” sarunā ar saviem vienaudžiem izbirst kādas jaunas sievietes-bezdarbnieces uzskati, kurai piedāvāts darbs par klientu menedžeri reklāmas uzņēmumā.

Viņa ātrāk nesākšot strādāt, kamēr nepiedāvās darbu viņas iegūtajā profesijā, kur alga būs sākot no septiņiem simtiem latu un tad viņa vēl padomāšot…

Ieceres jau fantastiskas, taču darba pieredzes – nekādas. Un nav arī vēlmes strādāt un nopelnīt arī to mazo naudiņu. “Es labāk tajā laikā paguļu, aizeju pie draudzenēm, paskatos filmas, vairāk laika veltu hobijiem…,” viņa apraksta ikdienas gaitas, norādot, ka darbu meklēt tāpat nav vērts.
Ja godīgi, šādā ziņā pārņem milzīgas dusmas. Čīkstam par notiekošo valstī, gudri spriežam, taču pašiem vēlme darīt un darboties nav. Te tev nu bija sabiedrības inteliģence – galvenais ir gudri parunāt un diskutēt. Un, protams, šāda veida cilvēki ir tie, kas māk tikai to, kā no malas vien pateikt to, kā vajadzētu visam būt, kā vajadzētu darīt un kā viņi būtu darījuši. Bet kāpēc jūs tā nedarat? Protams, vienas dienas laikā (ar retiem izņēmumiem) darbu nevar atrast, taču to neviens rokās neieliks, ja pašam nebūs vēlme.

“Varētu izēst kādu no vietas, kas strādā manā profesijā, lai man būtu darbs,” skan viens no jaunietes argumentiem, cenšoties atrast darbu. Visi viņu tāpat labi zinot pēc vārda, bet darbā neņemot un kāda jēga viņai sūtīt CV, ja tāpat neviens viņu darbā neņemšot.

Protams, varam sevi nostādīt priviliģētā situācijā – ja esam ieguvuši augstāko izglītību, tad mēs par citiem esam augstāki. Taču tā nebūt nav – ne jau vienmēr izglītības līmenis ir rādītājs tam, cik mērķtiecīgs ir cilvēks.

Kāpēc strādāt un priekš kam? Ja ne citiem, tad vismaz sevis dēļ.

Baiba Dadzīte