Līdz ar pavasarīgo laiku Liepājā ir
atsākusies aktīvā velosezona. Kas ir būtiskākais, lai velosipēdisti pilsētā
justos komfortabli, un kā tiem sadzīvot ar gājējiem un autobraucējiem?

Sākoties pavasarim, kad ielās parādās
vairāk velosipēdistu, nekā tas bija ziemā, autovadītājiem tomēr vajadzētu kļūt
mazliet uzmanīgākiem un pieņemt riteņbraucējus par pilnvērtīgiem satiksmes dalībniekiem.
Kopumā vērtējot, ar katru sezonu saskarsmes kultūra uz ceļa uzlabojas, taču
aizvien vēl gadās bīstamas situācijas, kad automašīna nogriež ceļu
velobraucējam uz pārbrauktuves. Mana ikdienas pieredze saskarsmē ar
autobraucējiem ir vairāk pozitīva, tomēr ik pa laikam gadās nepatīkami
starpgadījumi. Diemžēl vēl joprojām var sastapt arī nekauņas, kas neieredz
riteņbraucējus un apdraud viņus apzināti, cenšoties dabūt nost no ceļa.

Daudzi velosipēdisti ir pārņēmuši
pasaules praksi, un pateicas tiem šoferīšiem, kas viņus respektē, draudzīgi
pamājot. Tolerantāki noteikti ir tie autobraucēji, kas dažkārt paši pārvietojas
ar riteni. Protams, arī velosipēdistiem pašiem pret autobraucējiem jāizturas ar
tādu pašu respektu, kādu viņi sagaida pret sevi. Es runāju kaut vai, piemēram,
par gaismām, ko daļa uzskata par lieku aksesuāru. Bet krēslā neapgaismots
velosipēds ir praktiski neredzams. Tad taču nevar pārmest šoferīšiem, ka viņi
brauc virsū, ja vienkārši velobraucēju neredz. Jāciena pašiem sevi.

Tas, ka viss atkarīgs no savstarpējo
attiecību kultūras, attiecas arī uz pārvietošanos pa veloceliņu. Riteņbraucēji
ļoti greizsirdīgi izturas pret sarkano joslu Jūrmalas parkā, tomēr jāsaprot, ka
tā ir atpūtas zona un siltā laikā uz veloceliņa būs bērni, suņi un mammas ar
ratiņiem. Ātri tur nepabrauksi un bez zvaniņa neiztiksi. Tādu disciplīnu kā uz
šosejas, te tomēr nepanākt. Gājēji kopumā cenšas respektēt velozonu, tomēr vēl
jāpaiet vairākiem gadiem, lai tā kļūtu par normu.

Ļoti dažādi jau ir paši riteņbraucēji
– gan sportisti, kurus pilsētā sastapsiet, tikai atgriežoties no ārpilsētas
braucieniem, gan ģimenes, kuras pulciņā laiski ripina siltākās dienās. Ir
“nakts braucēji”, kas apvieno riteņbraukšanu ar orientēšanos pilsētā
un tuvākās apkārtnes labāku iepazīšanu.

Bet, vērtējot veloinfrastruktūru, tai
noteikti var likt augstu atzīmi, tomēr darīt vēl ir ko. Veloceliņš parkā
nenoliedzami ir izdevies, Zirņu iela nav piemērota riteņbraucējiem, to atzinuši
daudzi. Nākamais, ko es labiekārtotu, noteikti būtu Kalpaka ielas posms, bet
saprotu, ka tā arī ir plānots.