Vēl pirms pāris nedēļām biju pārliecināta, ka šogad jau nu gan! Šogad es atradīšu laiku, spēku un iespēju piedzīvot saulgriežus tajā dienā, kad saule patiešām pagriežas! Tieši tad, kad mana dabas ritmam un cilvēces kopējai, no pagānu laikiem palikušajai atmiņai pieskaņotā stīga alkst noraut mani pie zemes, madarās, smilgās un dzegužpuķēs.

Tad es ņemšu saujā uguntiņu, izvilkšu no plaukta apputējušās lapas ar Jāņu dziesmām, kuras pirms vairākiem gadiem esmu atvedusi no kādas Līgo gudrību nodarbības. Tad es ņemšu bērnus pie rokas un vedīšu pļavā un pie jūras. Tad es dziedāšu “Līgo!” tik ilgi, kamēr pakausis notirps. Saplūkšu sarkano āboliņu, raspodiņus, asinszāles, pelašķus, meža zemenītes, siešu lielos saišķos, lai žūst un smaržo. Es jutīšos brīva un reizē saistīta ar pasauli. Pastiepšu roku un paņemšu no vasaras to, kas mana daļa…

Tagad ir saulgriežu vakars. Vēl aizvien sēžu pie datora, pabeidzu vienu darbu, sāku nākamo. Nākamā diena būs tāda pati, labi, ja pagūšu sadzīt rokā apiņus medalum. Darbs atkal ir uzvarējis. Būs steigšus cepti pīrāgi, un arī to, protams, nebūtu, ja nebūtu bērnu, kam tas ir ļoti svarīgi. Bet pa starpu mīklas rullēšanai pa prātu skries kreņķis par to, kā veidot nākamā avīzes numura novadu lapu. Un nodevīgi pielavīsies doma: cik viegli būtu atmest ar roku visiem Jāņiem, ieritināties segā un izgulēties.

Bet pļavas tikmēr smaržo līdz mulsināšanai saldi. Šogad ne uz ko nav jāgaida, viss zied kā traks. Tā tās var arī izsmaržot, aizņemtā cilvēka nesajustas, līdz nāks izkapts. Vai arī tās vienkārši noziedēs. Dabai jau cilvēka nevajag.

Cilvēkam vajag dabu. Viņam vajag ritmu, kad kārtīgu darbu nomaina atpūta un laiks spēkus atkal uzkrāt. Lai arī viņš nestrādā ar lāpstu un arklu, bet mežģī smadzenes birojā. Un Dieva pasaulīte dod cilvēkam iespējas, viņam tik jāspēj tās paņemt. Citādi viņš izkaltīs kā stiebriņš pārkarsuša asfalta plaisā.

Viena gudra sieva man teica – stiprais laiks vēl ir līdz Pēteriem. Vēl šodien un rīt arī varot vēl droši mesties zālēs iekšā un cieši piespiesties pie zemes. Tas derēšot daudz labāk nekā ceturtā kafijas krūze.

Dina Belta,
Laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste