Biju iedomājusies, ka uz Valsts svētku rēķina jau gan neviens veikals savas atlaižu kampaņas nerīkos. Nu, tādas, kā ir par Ziemassvētku lielisko piedāvājumu un Lieldienu satriecošo iepirkšanās iespēju ar tādu un tādu atlaidi. Nekā nebija – padzirdēju gan, ka esot svētku akcija ar 18 procentu atlaidi kaut kam. Eh, Dievs ar viņiem. Lai jau bizness iet, varbūt arī no tā mums visiem būs labāk.

Bet es gribēju teikt par drosmi, nebaidīšanos un uzdrošināšanos. Par to šoruden īpaši piedomāju, rakstīdama žurnālam “Liepājas Vēstules” par 80. gadu beigās Liepājā dibināto jauniešu apvienību “Tēvzemei un Brīvībai”. Tā Latvijā bija viena no pirmajām organizētajām kustībām par valsts neatkarību.

Par bailēm neviens no tiem, kas toreiz bija jauni puiši, bet tagad ir vīri pēc četrdesmit, neviens vispār nerunāja. Par kādu īpašu drosmi arī ne. Viņi vienkārši darīja tā, kā juta un tā kā karstās sirdis un prāti lika. Tāpēc, ka mīlēja savu zemi. Protams, tagad ir pavisam cita situācija, ārējā ienaidnieka, pret kuru vērsties, tā kā īsti vairs nav. Bet ne jau tajā ienaidniekā ir tā lieta – bīstami tā vienkāršot, kā daudzi dara.

Par mums pašiem un mūsu drosmi lielās un mazās lietās ir stāsts. Vai tad mums – lieliem un maziem liepājniekiem – nevar būt karstas un patiesīgas sirdis? Jo vienaldzība ir viena no visbīstamākajām lietām, ceļš uz lielo tukšumu. Un tāpēc es mulstu, ja kāds saka – gribot lepoties ar savu tautu un zemi, bet tas neesot stilīgi. Un mulstu arī tad, ja kāds atklāti – nu, protams, ne jau plaši publiski, bet savā mazā lociņā – apstāsta jaunāko pieredzi nodokļu nemaksāšanas jautājumos.

Mēs esam vēl tik ļoti jauna valsts. Un mēs esam tā valsts, lai cik ļoti kādreiz kāds mēģinātu sevi nodalīt no tās atsevišķi. Tāpēc šī nedēļa, kad lentīti kā mazu, privātu karogu var nēsāt pie atloka sirds pusē, ir ļoti svarīga – lai doma par savu zemi mūs sildītu. Aizsildītu prom vienaldzības ēnu, kas piezogas un viltīgi miedz ar auksto aci.

Dina Belta,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste