Elza Strazdiņa: Bērni latviešiem dzimst
Pretēji daudzu ekspertu un pētnieku vaimanām par zemajiem dzimstības rādītājiem mani novērojumi rāda, ka šogad gaidāms demogrāfiskais spādziens.
Viens brālēns ģimenes pieaugumu sagaidīja janvārī, otram mazulis gaidāms vasaras viducī, vīra brāļa un, izrādās, arī māsas ģimenē rudenī būs par vienu bērnu vairāk. Tad vēl pavisam drīz pasaulē nāks vienas radu meitenes atvase un tādā garākā atvaļinājumā devusies arī draudzene.
Tikai ir viens liels BET. No sešiem mazajiem latviešiem Latvijā dzims tikai divi… Tāda ir dzīve, un tāds ir šis laiks. Un šādu situāciju būs aizvien vairāk. Jo daļa no mums ir arī tur, ārzemēs.
Bet kas būs tie, kas tur ir dzimuši? Latvieši? Vai viņiem Latvija būs vēl vajadzīga? Vai Latvijai viņi būs vajadzīgi? Nesen kādā intervijā ar Valsts Investīciju un attīstības aģentūras vadītāju Andri Ozolu lasīju, ka bieži vien pie vainas nemieriem Francijā ir imigrantu cīņa par savām tiesībām. Tikai tie ir imigranti jau trešajā paaudzē.
Kad viņu vecvecāki iebrauca strādāt svešajā zemē, šie cilvēki bez ierunām darīja darbu, ko vietējie negribēja. Arī viņu bērni vēl ar šādu lietu kārtību samierinājās. Bet bērnubērmni vairs ne. Viņi grib tādas pašas tiesības un tikpat labus darba apstākļus kā francūži. Vai latviešus Īrijā un Anglijā sagaida tas pats?
Ik pa laikam gadās dzirdēt arī brīnišķīgus veiksmes stāstus – tai vai šai pasaules slavenībai dzimtas saknes meklējamas Latvijā. Uzreiz prātā nāk stāsts par Oliveru Kānu. Vācijas izlases vārtsarga vecāmāte – latviete Ērika Alksne – dzimusi un dzīvojusi Valmierā līdz 1944. gadam. Latvijā pasaulē nācis arī viņas vecākais dēls Rolfs – Olivera Kāna tēvs. Taču tādu stāstu ir daudz.
Un te nu atkal jādomā par to, cik daudz mūsu būtu, ja laiks un dzīve mūs neizmētātu pa malu malām. Ne jau tikai par mūsdienām ir runa. Latvieši savu zemi pametuši arī iepriekš un dažādu iemeslu vadīti. To, kāda būtu Latvija un kādi būtu mēs, ja emigrācijas viļņu nebūtu bijis, var tikai iztēloties.
Starp citu, tā ir viena no manām mīļākajām nodarbēm – prātot, vai mēs būtu tikpat stipra lauksaimniecības valsts kā, piemēram, Dānija, ja senču pieredzei pa virsu varētu klāt inovatīvu saimniekošanas pieeju. Vai būtu notikusi attīstība pa spirāli?
Elza Strazdiņa