Mums par krīzi runāt šobrīd laikam ir gluži tikpat ierasts, kā britiem par laika apstākļiem. Uz vispārējā pesimisma viļņa man tomēr gribas atrast kaut ko sakarīgu, nu ne gluži varbūt mācību šī vārda ierastajā izpratnē, bet uz to pusi – ko mēs varētu izvilināt sev derīgu šajos apstākļos.

Dažas pozitīvas lietas ir kā uz delnas. Piemēram, apbrīnojami elastīgais valsts budžets, kuru var staipīt uz visām pusēm, kā vien ienāk prātā un beigu beigās liekas, ka tas ir neizstaipāms. Kā kosmoss. Vai kā melnais caurums. Ja tā padomā, cik gan līdzekļu šo pēdējo [pseidotrekno] gadu garumā pazudis šajā, kā izrādās, tik ietilpīgajā jēdzienā “valsts budžets”! Patiesībā jau arī mans un Tavs budžets…

Var tikai sajūsmināties (vai vismaz paust kautru apbrīnu) par to, cik viegli pēdējo mēnešu laikā tapuši dažādi 2009.gada valsts budžeta projekti un ikreiz, kad ekonomisti nāk klajā ar arvien drūmākām nākotnes vīzijām, izrādās, nemaz nav tik grūti vēl pāris simtus miljonu no izdevumu listes svītrot. Un arī pieņemt, ka ienākumi varbūt nebūs tik lieli, kā sākumā lēsts. Nezinu, par kādiem sviedriem slacītiem darbiem domāja finanšu ministrs, parakstot rīkojumu par savu padoto prēmēšanu par grūto darbu, budžetu kaldinot. Viņa došanās atvaļinājumā it kā pašā karstākajā darba laikā gan liecina, ka darāmais varbūt nemaz nebija tik neganti grūts.

Ja tantei būtu riteņi… Ja kaut nedaudz saprātīgāk būtu plānoti izdevumi laikā, kad pie apvāršņa uz īsu brīdi pavīdēja kaut kas trekns, varbūt tagad būtu nedaudz vieglāk. No otras puses, krīze skārusi visu pasauli, un nekļūdās tikai tas, kas neko nedara. Vienīgi jautājums – kā dara? Ne mirkli nešaubos, ka policijas rindās atlaišana var atsaukties uz kārtības sargu spējām pildīt savu pienākumu. Bet, ja jostu savilkšana izpaužas vien kā gadiem vakanto (jo nevilinošo) štata vietu likvidēšana, tādējādi sataupot miljonus, tad bail iedomāties, kur varējām iebraukt, ja sāktu dzīvot pa īstam trekni. Ne līdz tādai vien krīzei nodzīvotos…

Reizēm šādi satricinājumi ir vajadzīgi – tie liek uz pierasto un ikdienišķo palūkoties citādām acīm. Varbūt šis vai tas nemaz nav pelnījis, lai būtu mums ikdienišķs un pierasts? Piemēram, birokrātija, ierēdņu jūra, nesamērīgas prēmijas uz valsts rēķina un tā tālāk… Varbūt tam jābūt kaut kam ārkārtējam un tādēļ viegli pamanāmam un apkarojamam?

Emīls Dreiblats,
radio “Skonto Liepāja” dīdžejs