Vai Tu kādreiz esi gribējis kļūt par ministru? Varbūt pat esi vēlējies vismaz uz kādu brīdi ņemt valsts vadības grožus savās stingrajās rokās un vest valsti pretī saulei, laimei, pārticībai un vēl dažādiem citādiem labumiem? Varbūt vēlies to darīt šajā spriedzes un taupības pilnajā laikmetā? Man gan negribētos…

Liekas, nekad kopš neatkarības atjaunošanas jēdziens taupība nav tik bieži valkāts, kā pēdējo mēnešu laikā. Un kā jau allaž, taupība, kaut daždien arī par tikumu dēvēta, nekad nav bijis īsti tīkams līdzeklis, lai sakārtotu lietas. Vienalga, sava personīgā, ģimenes vai valsts budžeta ietvaros. Tagad taupīsim uz nebēdu un, pats galvenais, neaizmirsīsim palūkoties, lai citi to dara pēc iespējas efektīgāk (pat ne efektīvāk).

Sāc ar sevi – tā man dažkārt iesaka kāds TV kanāls. Es esmu praksē pārbaudījis, ka, piemēram, ”RIMI” vietā apmeklējot ”SuperNetto”, mans ietaupījums varbūt nav iespaidīgs, bet pamanāms. Lielākoties uz dažādu (ne īsti) vajadzīgu sīkumu rēķina. Bet reizēm tik ļoti gribas sevi, nu, teiksim, palutināt… Bet ietaupīt var, turklāt, vilks būs paēdis un kazai arī viss daudz maz kārtībā.

Nāk rudens, [daži dabas vērotāji sola] būs barga ziema. Ai, kā dils maciņa biezums ”Liepājas enerģijas” rēķinus apmaksājot. Bet, ja tā padomā, viss ir vienkārši – pārcelies uz mitekli ar alternatīvu apkuri (un neba malka mūsdienās vienīgais kurināmais), un dzīvo cepuri, vai kādu citu par ietaupīto naudu iegātātu mantu, kuldams. Vienīgi jāpapūlas – pārcelšanās nav vienas dienas jautājums, tas ir plānveidīgs un laiku paģērošs pasākums. Bet ieguvums būtisks…

Šie pasākumi tā kā būtu mana personīgā izvēle – kā māku, tā dzīvoju. Gribu tērēties ”RIMI” – krāmēju pilnus ratus, gribu sildīties – jau oktobrī (ar līdzīgi domājošu kaimiņu piekrišanu) ierubīju apkuri par pilnu naudu (tā, ap 58 lati par megavatstundu). Un mana darīšana, kā ar to tieku galā.
Valdība šonedēļ apstipināja budžetu, tagad kārta Saeimai. Budžets būs taupošs, tik ļoti taupošs, ka valsts sektorā strādājošie par algas paaugstināšanu var aizmirst. Kreņķis sākas tajā brīdī, kad valdības taupības procesi tieši ietekmē manu ikdienu, konkrētāk, maciņa kondīciju. Ja mani ģimenes budžeta robežās pieņemtie taupības pasākumi ietekmē vien man tuvu stāvošu cilvēku ikdienu, tad ministru taupīšana ir ar plašāku vērienu – to varētu saukt par pavēli taupīt (jo nebūs jau ko tērēt) visai valstij.

Un tālāk jau var izvērst bezgalībā mērāmu diskusiju – ko varēja taupīt, bet ko nedrīkstēja skart nekādā gadījumā, un deķītis tā vien tiek staipīts no vienas puses uz otru… Vienīgā ķeza, ka tik bieži gribas ieteikt citiem, kā pareizi taupīt, bet tik grūti pašam reāli izvērtēt savas iespējas un samērot tās ar vēlmēm. Es pat uzdrošinātos teikt, ka daļai tas ir neiespējami.

Es negribētu būt ministrs. Premjers ne tik. Negribētu citiem pavēlēt taupīt, apzinoties, ka pats šajā jomā neesmu ne tuvu pilnībai. Ivars Godmanis arī taupīs, nebrauks vairs uz ārzemēm tik bieži. Varbūt kādam vieglāk paliks, tikai uzzinot to vien. Bet man pirmo akmeni gribēsies mest vien tad, kad es zināšu, ka pats esmu izdarījis visu, kas manos spēkos. Un dikti, dikti gribas cerēt, ka Godmanis un viņa kolēģi domā tāpat.

Emīls Dreiblats,
”Radio Skonto Liepāja” dīdžejs