Nāk pavasaris un pār visu zemi nevis mīla valda (kā tam vajadzētu būt un kā to varētu vēlēties), bet gan uguns stihija. Un gaidāmās Lieldienu brīvdienas, iespējams, var pārvērsties nevis par pavasara svētkiem ar olu meklēšanu un ripināšanu, bet gan par apgruzdušu līķu novākšanas talku vēl kūpošajos Tēvzemes laukos. Diez’, ar ko šī zeme izpelnījusies tādu likteni – tas iedzīvotāji katru pavasari uzskata par pienākumu to pārvēst par kūpošu elli ne tikai visai nesaprātīgajai dzīvajai radībai, bet reizēm arī paši sev.

No vienas puses es saprotu (vai vismaz ļoti cenšos, ja ne attaisnot, tad saprast) tos, kuriem šis pavasara rituāls liekas dabai nekaitīgs, bet pašu saimniecībai tik ļoti vajadzīgs, ka bez tā nevar. Bet es nespēju saprast, kā tik mērķtiecīgi var centies darīt kaut ko aizliegtu. Bet laikam jau braukšana dzērumā un kūlas dedzināšana ir tās divas lietas, kuras nespējam amputēt, pat ja sekas un sodi par šīm darbībām kāpj Everestā.

Un tad man līdzīgi, kā to pēdējās dienās dara viens otrs speciālists, gribas meklēt psiholoģisku skaidrojumu šai tieksmei pārkāpt likumu. Varbūt tās saknes meklējamas vēl tajos laikos, kad par īstu patriotu (slepeno, protams, ne jau pie goda un slavas dēļa liekamo) tika uzskatīts tas, kurš spējis ieriebt pastāvošajai iekārtai un paveikt kaut ko aizliegtu. Varbūt sausā likuma laikā kolhoza ballē kafijas tasē konjaku lējis, bet varbūt Ziemassvētkos uz baznīcu gājis vai “Dievs, svētī Latviju” pa kluso nodziedājis. Bet tagad tie ir mūsu likumi un noteikumi (lai kā to negribētos atzīt un līdz ar to atbildību uzņemties), kurus, līdz ar sērkociņa pielaišanu zāles kumšķim, pārkāpjam. Vairs nav svešas varas, kurai ieriebt, varam ieriebt vien sev.

Bet varbūt saknes meklējamas vēl tālākā pagātnē, latviešu revolucionārajā garā – jaunu pasauli var uzcelt tikai iznīcinot visu veco? 1905.gadā – muižniecību, mūsdienās – pērno zāli…

Jebkurā gadījumā es, pat atmetot līdzjūtību pret liesmās sadegušo dzīvību, nesaprotu, kā dižķibeles laikā, kad taupām visu, ko vien varam, ar vieglu prātu spējam dzenāt ugunsdzēsējus no viena degoša lauka vai mežmalas uz nākamo. Vienas ugunsdzēsēju mašīnas darbs stundā izmaksā kaut kur ap 100 latiem. Un nevajag kliegt, ka vispirms Iekšlietu ministijai jālikvidē sava birokrātija. Vispirms mums, man un Tev, jāiemācās cienīt, lai cik tas banāli neizklausītos, likumu.

Var jau uz to ar ironiju palūkoties – Tu dedzini zāli, pārkāpjot likumu, ierēdnis apzog valsti, arī pārkāpjot likumu. Un tad nu met to akmeni pirmais, ja sirdsapziņa atļauj.

Emīls Dreiblats,
Radio Skonto Liepāja dīdžejs