Nupat jau šķiet, ka mūsu zemes gaidāmās simtgades svinības, piemeklēs tāds pats liktenis kā Ziemassvētku tingeltangeļus. Proti, kad patiesi pienācis svētku laiks, šīs skaistās melodijas dzirdēt vēlas vairs tikai retais, jo vismaz mēnesi un vairāk iepriekš tās ir sasmēlies tā teikt, līdz lūpai uz katra soļa un katrā piparbodītē. Par lielveikaliem pat nerunājot.

Un tagad to tik vien dzird kā skandinām: “Gaidot Latvijas simtgadi. Gaidot Latvijas simtgadi utt”. Un aizvien vairāk sāk kaitināt iecerēto pasākumu ārišķīgums, lētais skaļums, visa veida projekti un projektiņi, tā teikt, aiz ausīm pievilkti, un pārlieku lielās naudas summas, kas šiem nolūkiem tiek tērētas. Un galu galā, – ko tad lai svin? Ja patiesie šīs zemes patritoti, tie, kas vēl palikuši, cenšas dzīvot un izdzīvot. Uzņēmīgākie, kuri uzdrošinās vēl kādu štelli iesākt un noturēties, nemaz pie lepnajiem galdiem netiks ne lūgti, ne aicināti. Un par saviem līdzekļiem diemžēl grandiozos pasākumus apmeklēt atļauties nevarēs. Un tad šķiet – lai jau viņi tur, Rīgā, lai tie lepni svin!

Tāpat kā jūlijā gaidāmie Dziesmu un deju svētki. Skaisti jau, protams. Un kurš tad negribētu kaut skatītāja lomā tajos piedalīties.

Ārzemēs labi pārtikušās latviešu diasporu ģimenēs jau sāk iestāties viegla panika. Saviesīgās kompānijās to tik vien dzird, ka jūlijā posties uz Rīgu, viņu dzimteni, ir svēts pienākums. Lidmašīnu biļetes, nakšņošanai paredzētas viesnīcas jau pasūtītas, un nu steigšus tiek gādāts par vizuālo ietērpu – Liepājā, Rīgā, Ogrē un citās amatnieku darbnīcās vietējās audējas steidz rūpēt dažādu novadu tautastērpus, skaistās, krāsainās sagšas ieskaitot. Un simtiem eiriki tik ripo! Nu šeit jau tik jāpriecājas. Galu galā arī mūsu meistarēm atlēks kāds kumoss vieglākai izdzīvošanai.

Kā arī ēdināsanas biznesā iesaistītajiem, tautisko suvenīru izgatavotājiem un pārdevējiem utt. Jo tās naudas summas, ko ārzemju tautieši grasās atstāt šajā vasaras nedēļā, mums, iezemiešiem, ir nozīmīgs turpat mēneša budžets. Nemaz nerunājot par mūsu vecajiem ļaudīm un lauku cilvēkiem, kuri, iespējams , pa vairākām sētām sanāks kopā – uzstellēs televizoru, paklās galdiņu, ieņems pa mēriņam, un mūsu Dziesmu svētki varēs sākties!

Uz galvošanu – netrūks ne “Pūt, vējiņu!”, ne sirsnības, ne mīlestības vienam pret otru un savu zemi.

Lai jau viņi tur svin!