Ne jau nu gluži ar tādu patosu, kā mazais pirmklasnieciņš, goda vietā nolicis savu nupat iegādāto skolas somu, gaida 1.septembri, taču zināmu saviļnojumu saulainās atvasara dienas izsauc arī dzejnieku krūtīs. Jau izsenis iegājies, ka septembris ir dižā latviešu ģēnija Raiņa un Dzejas dienu laiks. Tad nu vismaz reizi gadā šie – kā vairums normālu ļaužu uzskata – mazliet jukušie un uz augšu parautie ļautiņi jūtas kā savējie starp savējiem.

Kur tev otram nekas nav jāizskaidro, kāpēc tas ir tieši tā. Sanākušos gluži vienkārši vieno pacilātība un viegla svētku izjūta. Kaut gan man šķiet, ka pagājībā jau ir laiks , kad vārdam dzejnieks nenovēršami tika piekabināta jampampiņa birka. Tāds sanīcis cilvēciņš ar biezos rāmjos iestiprinātām acenēm, maķenīt virs potītēm plīvojošām kļošām, sīkrūtotā žaketītē, kurai, kā likums piedurknes par īsu. Un tā viegli, pavisam nemanāmi kā vējš uzvējo viegla vīna vara.

Protams, netrūkst arī šodien visai kolorītu personāžu, kuriem kurpju šņores pastāvīgi sasiet jāpalīdz, taču vairums mūsdienu dzejas lauciņa arāju ir, tā teikt, pavisam normāli ļauži ar pastāvīgu darbu, regulāru algu un mietpilsoniskai sabiedrībai visnotaļ pieņemamu vizuālo noformējumu. Mūsdienu dzejnieki, manuprāt, kļuvuši maķenīt ciniskāki un akurāt savu sirdi garāmgājēju samīšanai vairs uz trotuāra neizliek.

Taču ne jau kvantitāte un iesaistītās masas padara Dzejas dienas īpašas. Tā nekad nav bijusi plaša patēriņa prece un, domājams, arī nebūs.

Vēl būdama skolniece, spilgti atceros tālā pagātnē aizvadītu Dzejas dienu pasākumu, kad mūsu skolā viesojās tolaik vēl pavisam jaunā Amanda Aizpuriete. Kā jau pieklājas – aktu zāle tika piedzīta stāvgrūdām pilna ar trokšņojošiem un aktīviem skolēnu bariem, kurus aizmugurē, aktīvi šiverēdamas, skolotājas mēģināja dažādi pieklusināt, bet diemžēl bez īpašiem panākumiem. Kad izraisītās kņadas dēļ dzirdamība kļuva pavisam vāja metu kaunu pie malas, sperdama gluži vai spartisku soli – aizejot un apsēžoties pirmajā rindā, tieši pretim talantīgajai dzejniecei.

Iemesls bija pavisam vienkāršs – mani patiesi ļoti interesēja gan klātienē dzirdēt viņas skandētās vārsmas, gan gluži sadzīviska saruna par jautājumiem, kuri man šķita vilinoši un noslēpumaini.
Un nu jau kuro gadu, kad pašai nākas piedalīties šajos svētkos, man gribas aicināt gan skolotājus, gan citus organizatorus. Labāk, lai vienā rindā sēž kaut vai pieci cilvēciņi, ja viņus patiesi uzrunā attiecīgā dzejnieka daiļrade un tikšanās ar to. Ticiet man – dzejnieks jutīsies neizsakāmi gandarītāks un iepriecināts nekā par ķeksīti literatūras skolotājas dienasgrāmatā.

Gunita Boka